Bilde printerī, jeb Silvas stāsts par ceļu uz ģimeni. - Piesaiste

Breaking

Home Top Ad

svētdiena, 2020. gada 19. jūlijs

Bilde printerī, jeb Silvas stāsts par ceļu uz ģimeni.

Silva ir gudra, skaista un inteliģenta 23 gadus jauna sieviete. Silvas dzīves ceļš nav bijis viegls – bērnu nama pieredze, vardarbība mājās, bet šoreiz stāsts nav par to. Stāsts ir par to, kā Silva satika savu ģimeni, kuras mīlestība, pacietība un cilvēciskās vērtības, palīdzēja atvērt meitenes patieso būtību:


“Es uzskatu, ka manā dzīvē viss notiek, tā kā tam ir jānotiek. Mans pārmaiņu stāsts sākās, kad man bija 16 gadu. Noslīka mans pirmais puisis, mana pirmā mīlestība, mēs draudzējamies pusotru gadu.

Vidusskolā, ziemas periodā man sporta stundās vajadzēja iet uz baseinu peldēt. Bet manī bija milzīga agresija pret ūdeni, ka tas ir atņēmis dzīvību cilvēkam, kurš spēlēja lielu lomu manā dzīvē un kuram biju stipri pieķērusies. Lai dabūtu attaisnojumu neiet uz sporta stundām, gāju pie audzinātājas, ar kuru pārrunājām manu situāciju. Viņa mani atbrīvoja no peldēšanas, taču parunājot, pieķērāmies arī tādai tēmai, kā ģimene.


Tikko biju sākusi dzīvot pie bioloģiskās mātes, precīzāk, pabeidzot pamatskolu, viņa mani pierunāja braukt dzīvot pie sevis. Viņa nekad nebija tā īsti iepazinusi mani, viņa nezināja, kas es esmu, kāda es esmu, līdz ar to, viņai bija savas gaidības par mani, nemaz nerespektējot reālo situāciju. Arī viņai ir savi dēmoni - alkoholisma dēmons, sevis žēlošanas dēmons, egocentriskuma dēmons, azartspēļu dēmons un tā vien varētu turpināt ilgi. Bet ne stāsts par to.


Tātad mana klases audzinātāja, kuru vēlāk arī uzskatīju par savu uzticības personu, reizi nedēļā tiekoties, viņa man iemācīja, ka mana versija par ģimeni, par labklājību ģimenē un mīlestību, ko saņemu un ko dodu, nav pareiza. Kā izrādās, var būt arī citādāk, laimīgas ģimenes arī pastāv, ne tikai rāda filmās.

Pati nonācu pie lēmuma, ka došos prom no savas bioloģiskās mātes, ka es neesmu tā vērta: ciest fizisku, emocionālu, morālu vardarbību. Mātei nezinot, pēc skolas, sakrāmēju somu un devos uz krīzes centru nezinot, kas notiks ar mani tālāk, un cerot, ka notiks brīnums. Tajā laikā man jau bija 17 gadu.


Tā kā biju reģistrēta citā pašvaldībā, bāriņtiesa atbrauca uz krīzes centru ar mērķi, mani vest prom. Atklāti man pasakot: "Mēs negrasāmies maksāt citai pašvaldībai par tavu uzturēšanu krīzes centrā". Pēc dabas esmu spītīga. Un šoreiz tas man dikti palīdzēja, teicu: 


"Jūs variet mani vest prom, no manas skolas, no maniem draugiem, no manas uzticības personas, bet tad jums mani būs jāiznes pa šīm durvīm ar varu". 
 

Krīzes centrs ļoti nāca pretī, principā viņi sarunāja ar bāriņtiesu, ka par mani nebūs jāmaksā, vai būs jāmaksā mazāk, es to precīzi neatceros, tikai atceros, ka pie manis pienāca krīzes centra darbiniece un pateica: "Tu paliec šeit, mēs to nokārtojām". Tā bija pirmā reize, kad saskāros ar valsts nevēlēšanos risināt problēmas, bet vienkārši izmest tās miskastē vai nogrūst maliņā.


Tā nu gadījās, ka mana uzticības persona strādāja paralēli mūzikas skolā, kur strādāja arī mans tagadējais tētis. Viņa izprintēja nelielu aprakstu ar manu bildi, gribēja izlikt to uz afišas ar vēstījumu, ka man ir nepieciešami aizbildņi vai kāds, kurš varētu par mani parūpēties. Tētis bija iegājis printējamā istabā, un ieraudzīja printerī šo lapu, un tikai tādēļ, ka viņam pēc pirmā skatiena izlikās, ka bildē ir viņa meita, jo mēs esot līdzīgas, viņš pievērsa uzmanību šim "sludinājumam". Vakarā, aizbraucis mājās, viņš pastāstīja manu stāstu savai sievai. Viņi nekad nebija ņēmuši aprūpē svešu bērnu, viņiem pašiem ir trīs savi bērni. Arī viņiem tā bija absolūti jauna pieredze, bet kā mana mamma teica: "Kaut kāds klikšķis nostrādāja," tāpēc viņi nonāca pie lēmuma, "labi, pamēģināsim! Vismaz varam iepazīties".

Aprunājoties ar saviem bērniem, kuri arī bija pozitīvi noskaņoti par šo ideju, viņi devās satikt mani.


Pirmo reizi satikāmies picērijā. Nākamā dienā gājām kopā slidot. Nākamajās brīvdienās pirmo reizi devos uz viņu mājām, lai iepazītu to vidi, kurā dzīvošu. 


Jau no paša sākuma jutu neparastu siltumu, laipnību, pieņemtību. Īpaša saikne jau no paša sākuma man izveidojās tieši ar mammu.
 
Visi kopā sapratām, ka varam mēģināt! 

Silvas otrā tikšanās ar savu ģimeni.

Tad mammai arī nācās saskaries ar valsts nevēlēšanos risināt problēmas. Aizejot uz bāriņtiesu, priekšsēdētaja pat neizrādīja nekādu interesi pacelt acis un pajautāja mammai: "Ar kādu nolūku Jūs vēlaties viņu ņemt savā aprūpē?".

Mamma jutās pazemota. Viņa pat nezināja, ka varētu būt citādāki nolūki, ka varētu būt savtīgi nolūki.

Viņa man pēc tam stāstīja, ka, ja viņā nebūtu bijusi tā apņēmība cīnīties par to, lai es varētu iegūt ģimeni, ja viņa nezinātu, ko viņa grib, viņa būtu padevusies.

Iespējams, arī tādēļ ģimenes padodas, jo ir jācīnās, ar nagiem un ragiem, lai tikai varētu bērnam dot laimīgu bērnību.


Mans stāsts ir laimīgs, un mans stāsts ar šo ģimeni nebeidzās pēc tam, kad man palika 18 gadu. Arī pēc 18 gadu vecuma, kad pabeidzu vidusskolu, iestājos augstskolā, sāku dzīvot Rīgā, mana mamma man vienmēr ir bijusi blakus, arī tagad, kad esmu pārvākusies uz dzīvi ārzemēs, mans stāsts ar šo ģimeni nebeidzas. Šo stāstu rakstu lidmašīnā, lidojot atpakaļ uz ārzemēm, pēc lieliski pavadīta laika kopā ar savu ģimeni.

Nekad nespēju iedomāties, ka es būtu pelnījusi būt mīlēta, būt mīlēta tāda, kāda es esmu, ka mani nenosoda, bet palīdz man kļūt labākai versijai sev. Lai nākotnē es varētu ne tikai saņemt nesavtīgu mīlestību, bet to arī dot. Netiesāt, nežēlot un piedot!

Piedot sev, savai pagātnei, cilvēkiem, kuri nodarījuši pāri, neaizmirst, bet piedot.

Un iemācīties atcerēties arī labo. 

Mamma ved Silvu uz lidostu. 2020. gada jūlijs.

Es nekad neesmu teikusi, ka bija viegli, arī man ar manu ģimeni bija grūti brīži, jo mans modelis par ģimeni un vērtībām bija citādāks, bet smags darbs gan man ar sevi, gan ar vecākiem ir mani izveidojis par to, kas esmu tagad.

Par daudz labāku versiju sev.


Tāpēc vēlos pateikt pieaugušajiem, kuriem pietrūkst drosmes – nevajag padoties sistēmai, nevajag padoties pie šķēršļiem, ar mīlestību mēs varam lauzt visu, arī sistēmu, arī likumus, arī valsts iestāžu nevēlēšanos risināt problēmas. Neapstājieties pie pirmā NĒ, pie pirmā Kāpēc?! Es ticu, ka mēs visi esam pelnījuši mīlēt un tikt mīlētiem.”
 

Ģimenes kopbilde.


#MēsEsamĢimene apvieno stāstus par dažādām Latvijas ģimenēm, kuras ir atvērušas savas sirdis un mājas durvis bērniem, kuri ir palikuši bez vecāku aprūpes. Audžuģimenes, aizbildņi, adoptētāji, kurus vieno pats svarīgākais: cilvēciskās vērtības un mīlestība.

Ar šiem stāstiem mēs vēlamies parādīt, cik dažādi, iedvesmojoši ir ceļi, kā bērns satiek savu ģimeni. Tādā veidā iedvesmojot, ceļot uzņemošo ģimeņu prestižu un lepnuma apziņu bērnos.






Nav komentāru:

Komentāra publicēšana