#MēsNegribamIzdegt: Sarunas ar LM ir velti tērēts laiks - Piesaiste

Breaking

Home Top Ad

pirmdiena, 2020. gada 13. janvāris

#MēsNegribamIzdegt: Sarunas ar LM ir velti tērēts laiks


“Bet jūs saprotiet? Mēs nevaram…” tā ir frāze, kas griežas atmiņā pēc tikšanās ar Labklājības Ministrijas (turpmāk tekstā LM) darbiniekiem 6.janvārī. Nepilnu divu mēnešu laikā tā ir jau ceturtā #MēsNegribamIzdegt tikšanās ar valdības un ministrijas pārstāvjiem. 

Šoreiz saruna bija par bērnu ar invaliditāti asistentu jautājumu. Tikšanos vadīja LM Sociālās iekļaušanas departamenta direktore Elīna Celmiņa, piedaloties vēl četriem LM darbiniekiem un trīs vecāku pārstāvjiem- Elīnai Gertmanei, Janai Kalniņai un Dacei Voitkevičai. 

Gribētos teikt, ka tikšanās bija diskusija par iespējamajiem risinājumiem, lai uzlabotu esošo situāciju. Taču realitātē tā pārsvarā bija LM darbinieku izklāsts, kāpēc vecāku ierosinājumu īstenošana nav iespējama esošā finansējuma ietvaros (labākajā gadījumā ar papildus finansējumu). Ne uz vienu no vecāku jautājumiem vai ierosinājumiem nesaklausīju atbildi: jā, pie tā mēs varētu strādāt, tas būtu risinājums. Labākajā gadījumā atbilde bija klusums. Bet uz lielāko daļu jautājumu un ierosinājumu izskanēja argumenti, ka tas nav iespējams vai ir pārāk sarežģīti. Diemžēl, šādas un līdzīgas frāzes dažādās variācijās dažādās iestādēs esmu klausījusies vairākus gadus: tas nav iespējams (tas nekad nebūs iespējams), mēs nevaram (un nevarēsim), tas ir pārāk sarežģīti, vienmēr kāds būs neapmierināts, mēs tā nedarām utt. 

Nepilnības esošajā asistenta pakalpojumā

Par ilgstošām problēmām asistentu pakalpojumā signalizē fakts, ka vecāki ir spiesti  regulāri lūgt ziedojumus, lai apmaksātu aukli vismaz vienu dienu nedēļā, lai gan Latvijā pastāv valsts apmaksāts asistenta pakalpojums, kā arī pakalpojums ”aprūpe mājas”. Kas ir galvenie trūkumi, kāpēc esošie pakalpojumi nesasniedz savu mērķi? Asistenta pakalpojumu no 5 gadu vecuma var saņemt smagi slimi bērni, kuriem ir piešķirta invaliditāte un īpašā kopšana. 

Lai arī publiski no LM darbiniekiem regulāri izskan, ka asistents saņem minimālo algu, realitātē tā ir minimālā tarifa likme par nostrādātajām stundām. Apmēram divas trešdaļas asistentiem šobrīd tiek apmaksātas mazāk kā 60 stundas mēnesī, tas ir mazāk kā apmēram 104 Euro pēc nodokļu nomaksas (dati no LM tikšanās laikā rādītās prezentācijas par 2019.gadu). 

Turklāt katra nostrādātā stunda ik mēnesi ir jāapliecina ar trešās personas parakstu, iesniedzot atskaiti sociālajā dienestā (izņemot 2 brīvā laika stundas nedēļā). Kāpēc tā? Tāpēc, ka asistents var saņemt apmaksu par darbu tikai pavadot bērnu ārpus mājām uz izglītības iestādi, nodarbību vai ārstniecības pakalpojumu. Ja, piemēram, dzīves vietas tuvumā nav dienas centrs, nodarbības, vai ģimene tās nevar atļauties, asistenta darbs netiek apmaksāts. Reti kurš var atrast cilvēku ārpus ģimenes, kas būtu ar mieru pavadīt kopjamu bērnu par tādu atalgojumu, nesamērīgu birokrātiju, turklāt bez lielākās daļas sociālo garantiju. Tāpēc parasti par asistentu strādā viens no vecākiem. Vecāki, kuri to nevar apvienot ar citu darbu, apzinās, ka sasniedzot pensijas vecumu, būs spiesti lūgt cita veida valsts atbalstu, lai par šādu pensiju izdzīvotu. Savukārt pakalpojumu “aprūpe mājās” pašvaldība apmaksā tikai tad, ja ģimenei ir maznodrošinātā statuss. Tajā pašā laikā, ja smagi slims bērns atrodas valsts aprūpes institūcijā, valstij tas izmaksā vairāk kā 1000 Euro. 

Diskusijas par risinājumu neiespējamību

Dažbrīd šokēja LM darbinieku neizpratne, nezināšana un attieksme. Diemžēl, radās iespaids, ka nav arī vēlmes izprast cilvēku ar invaliditāti situāciju. Ja ģimeņu situācija vairāku gadu laikā nav sadzirdēta darba grupās, regulārās publikācijās, kurās tiek lūgts sabiedrības atbalsts ar ziedojumiem (ziedot.lv, Stiprini stipros (delfi.lv) u.c.), varbūt ir jārīko kursi par izaicinājumiem, ar ko saskaras cilvēki ar invaliditāti?

Diemžēl, nezināšanai un neizpratnei ir nopietnas sekas. Piemēram, četros no pieciem asistentu pakalpojuma reformas variantiem bērnu asistentu darba stundas ir samazinātas uz pusi- no līdzšinējām astoņām stundām dienā uz četrām. Samazinājuma pamatā ir kļūdains pieņēmums, ka astoņas stundas bērni ar smagu invaliditāti atrodas skolā, bērnu dārzā vai dienas centrā. Vai ir pieļaujams, ka tik nopietna un ilgi gaidīta reforma tiek balstīta pieņēmumā nevis aptaujā vai pētījumā? 

Pat veseli bērni reti kad 8 stundas pavada mācību iestādē. Parasti viņi pēc stundām dodas uz nodarbībām vai mājām, jo ir spējīgi patstāvīgi pārvietoties. Diemžēl, bērni ar smagu invaliditāti daudzos gadījumos to nespēj. Turklāt ļoti daudziem bērniem ar smagu invaliditāti vienkārši nav iespēju apmeklēt piemērotas mācību iestādes vai dienas centrus, jo to Latvijā katastrofāli trūkst. Lai arī reformas dokumentos tiek piesaukta vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana, šāda neizpratne panāk pilnīgi pretējo. 

Es nevaru iedomāties, ka varētu ierosināt ar līdzīgu reformu samazināt kāda cita valsts apmaksāta darba stundas uz pusi un pamatot to ar vecāku pienākumu pret bērniem. Piemēram, vai varētu līdz četrām stundām dienā samazināt aprūpes personāla darba stundas slimnīcās, pamatojot ar to, ka cilvēkiem ir pienākums rūpēties par saviem radiniekiem? Grūti saprast, kāpēc tieši asistentu darbs ir tik nenovērtēts? 

Tikšanās laikā ne visi LM darbinieki zināja, ka arī slēdzot uzņēmuma darba līgumu ar asistentu, tiek maksāti nodokļi, tāpēc skaitļi dzīvē ir mazāki nekā “uz papīra”. Tiek ignorēta Latvijas realitāte, ka darba līguma iespēja pašvaldībās netiek piedāvāta, tā vietā tiek slēgti uzņēmuma līgumi, kas neparedz apmaksātu atvaļinājumu, bezdarba, maternitātes u.c. apdrošināšanu. LM darbinieki pārveļ atbildību uz pašvaldībām, taču vecākiem nav resursu, lai tajās aizstāvētu savas tiesības. 

Diskusijā risinājumi tika apšaubīti ar atrunu, ka tas būs pārāk sarežģīti un nevarēs katram atrast individuālu pieeju. Tas tiešām izklausās interesanti, ja zinām, ka šobrīd katram no vidēji 866 bērnu asistentiem ir individuāli aprēķināts atalgojums pēc viņa nostrādāto stundu skaita, kas apliecinātas ar pakalpojumu sniedzēja parakstu. Vai ir iespējams vēl sarežģītāks variants? 

Sarunā izskanēja, ka nav dzirdēts neviens vecāku priekšlikums. Taču pat LM konceptuālajā ziņojumā “Par pakalpojumu uzlabošanu pašvaldībā pilnveidošanu” ir fiksēti priekšlikumi, kas tika sniegti sabiedriskajā apspriešanā pagājušā gada novembrī, nemaz neminot iepriekšējā LM tikšanās reizē 11.decembrī iesniegtos priekšlikumus. Dažādi ierosinājumi ir rakstiski sniegti jau vairākus gadus. Vecāki piekrīt, ka to īstenošanai nepieciešams ilgāks laiks un lielāks finansējums, taču lai uzsāktu darbu, ir jābūt ieinteresētībai un gribai. 

Grozījumi Invaliditātes likumā ar neskaidru nākotni

Nepilna mēneša laikā starp divām tikšanās reizēm LM ir notikušas būtiskas izmaiņas - ar 1.janvāri ir stājušies spēkā grozījumi Invaliditātes likumā (LA.lv, 01.01.2020). Tie nosaka, ka no 2021.gada 1.janvāra cilvēku ar invaliditāti asistenta darba apmaksa vairs nav piesaistīta  minimālajai algai un līdz 40 stundām nedēļā. Turpmāk asistenta pakalpojuma sniegšana tiks nodrošināta atbilstoši pieejamajiem līdzekļiem. Diemžēl, tas uzskatāmi parāda, ka ja likuma izmaiņas notiek valdības uzdevumā, tam ir nepieciešami tikai daži mēneši. Taču, ja izmaiņas likumdošanā ir sabiedrības lūgums, nav paredzams, cik tikšanās un darba grupām LM ir jānotiek, lai sasniegtu  rezultātu. Turklāt nebija publiski manāms, ka likuma izmaiņu jautājuma apspriešanai tika veidotas darba grupas vai tikšanās ar pakalpojuma sniedzējiem un saņēmējiem. Šajā sakarā gribas citēt labklājības ministres Ramonas Petravičas (KPV LV) teikto pēc pirmās tikšanās ar vecākiem 2019.gada decembrī: “Viss mūsu darbs galu galā ir veltīts rūpēm par savas valsts cilvēku labklājību, tāpēc ir būtiski paveikt visvienkāršāko - informēt par to pašu cilvēku. Bet tieši šis pēdējais solis, izrādās, nemaz nav tik vienkāršs” (tvnet.lv, 2019.gada 18.decembris). 

Uz vecāku jautājumiem, ko realitātē nozīmēs grozījumi Invaliditātes likumā, tikšanās laikā skaidri zināms bija tikai tas, ka no 2021.gada 1.janvāra vairs nevar būt runa par atalgojumu. LM ir jāatrod jauns regulējums, kā noformēt jauno kompensācijas veidu. Tāpēc rodas jautājums, vai tas nozīmē, ka no 2021.gada asistentiem vairs nebūs arī sociālā apdrošināšana, kas līdz šim nodrošināja kaut vai minimālu pensiju? Kas notiks ar asistenta darba stāžu? Pastāv bažas, ka jaunā regulējuma apmaksa daudziem var būt mazāka nekā līdzšinējais atalgojums. 

Noslēgumā

Laikam vienīgais, par ko diskusijā varējām vienoties, ir tas, ka sarunas ir jāturpina. Turpmākās vecāku sarunas ar LM traucē tas, ka  LM darbiniekiem šobrīd nav zināms jaunais kompensācijas regulējums un no tā izrietošās izmaiņas. Nav skaidrs, kāds konkrēti ir LM redzējums ilgtermiņā par jautājumiem, kas skar cilvēkus ar invaliditāti, tajā skaitā bērnus. Es ar bažām devos uz šo tikšanos, jo zinu vairākus uzņēmīgus vecākus, kas ir piedalījušies LM darba grupās un sanāksmēs, ieguldot savu laiku, brīvprātīgo darbu, piemaksājot par ceļu un auklēm, kas šajā laikā pieskata bērnus. Viņu secinājums, diemžēl, ir tāds, ka tas bijis velti tērēts laiks un viņu ierosinājumi nav sadzirdēti. Vai Latvijā kādreiz pienāks laiks, kad ierēdņu atradīs labāku veidu kā ietaupīt valsts līdzekļus, nevis taupīs uz cilvēku ar invaliditāti rēķina? 

Valsts labklājību vērtē nevis pēc valdības pārstāvju pārticības, bet pēc tā, cik pieņemts un drošs jūtas tās vājākais loceklis. Arī bērns ar invaliditāti. #MēsNegribamIzdegt kustība vēlas, lai visi bērni varētu augt ģimenē, viņu vecāki varētu atgriezties daba tirgū un sniegtais atbalsts ar nodokļiem atgrieztos valstij. No tā ieguvēji būtu visa sabiedrība. 



Dace Voitkeviča,
Speciālo vajadzību bērna mamma

1 komentārs: