"Šīs sāpīgās problēmas ignorēšana Latvijā ir pieļauta pārāk ilgi" - Piesaiste

Breaking

Home Top Ad

ceturtdiena, 2019. gada 12. decembris

"Šīs sāpīgās problēmas ignorēšana Latvijā ir pieļauta pārāk ilgi"

Pēc kustības #MēsNegribamIzdegt Valsts prezidenta un sabiedrības uzrunāšanas, aktīvie vecāki ir saņēmuši lielu atbalstu, daudzas vēstules, uzaicinājumus runāt, izteikties arī citās platformās. Vecāki izsaka pateicību ikvienam, kurš izvēlējās iesaistīties un atbalstīt. 

Piesaiste.lv pastkastītē tika saņemta vēstule no sociālās aprūpes darbinieces Evijas, kura ir strādājusi brīvprātīgajā darbā nevalstiskajās organizācijās Grieķijā ar bērniem, kas kara konflikta dēļ ir palikuši bez vecākiem, un sociālās aprūpes jomā kā aprūpētāja/asistente Anglijā.

Evijas vēstule

___________ 

Drosmīgās Latvijas ģimenes ar īpašiem bērniem un visi sirsnīgie, pašaizliedzīgie cilvēki, kas savu enerģiju velta šo bērnu aprūpei un vecāku atbalstam!

Šī ir vēstule Jums, atsaucoties uz #MēsNegribamIzdegt video un Guntas stāstu Piesaiste.lv mājaslapā. Jūs savā video uzrunājāt Prezidenta kungu, un es ļoti ceru, ka viņš Jūs saklausīs, tāpat kā Jūs saklausīju es- vienkāršs cilvēks, kuram rūp un kuru Jūs ļoti aizkustinājāt. Un ar šo vēstuli es vēlos izteikt Jums savu pateicību un sniegt savu atbalstu.

Paldies Jums par drosmi, par atklātību, par uzdrīkstēšanos, par to, ka esat izgaismojuši tēmu, par kuru Latvijas sabiedrība ir klusējusi pārāk ilgi.

Dzīvoju ārzemēs jau ilgu laiku un pašlaik strādāju sociālās aprūpes, rehabilitācijas un izglītības jomā ar jauniešiem ar funkcionāliem traucējumiem. Katra mana darba diena ir piedzīvojums, neizmērojama pieredze un brīnums, esmu neizsakāmi pateicīga būt tur, kur es esmu, darot to, ko es daru, neskatoties uz to, ka izaicinājumu un smagu brīžu netrūkst un bieži emocionālais nogurums liek aizdomāties, vai esmu pietiekami stipra šim darbam. Bet katru rītu es ceļos ar jaunu enerģiju, zinot, ka mans ieguldījums nes labu šai pasaulē- un tas dod man spēku. 

Es ļoti labi apzinos, kā tas ir- sniegt atbalstu un aprūpi kādam ar visu savu sirdi un atdevi. Kā mierināt kādu, kas jūtas izolēts, nesaprasts, ilgojas pēc piederības sajūtas. Kā tas ir, kad izaicinājums ir katrs ikdienišķs lēmums, katra mazākā pārmaiņa, jo bērns ir attīstījies citādāk, slimības vai traumas rezultātā zaudējis maņas, spējas komunicēt, guvis kustības traucējumus. Kā tas sāp, kad Tava balss tiek apklusināta, sabiedrība ir nosodījumu pilna, jo tā nesaprot, izvēlas pagriezt muguru. Tā ir mana realitāte katru dienu, ar kuru tikt galā ne vienmēr ir viegli, bet, noskatoties #MēsNegribamIzdegt un iepazīstoties ar Guntas stāstu, mana sirds sažņaudzās šausmās, mani pārņēma skumjas, dusmas, sāpes un apjukums. Kāpēc Latvijas ģimenēm ir jācīnās tik izmisīgi, lai viņu bērniem būtu nodrošināts pats nepieciešamākais pilnvērtīgai dzīvei, kas citās valstīs ir norma? Kāpēc tā saujiņa cilvēku, kas sniedz aprūpi un atbalstu šīm ģimenēm, netiek pienācīgi novērtēti? Kāpēc nav daudzpusīgu, kvalitatīvu, profesionālu apmācību, kas sagatavo šim emocionāli un fiziski smagajam darbam? Kāpēc sabiedrība netiek vairāk izglītota, kā sekmēt īpašo bērnu veiksmīgu iekļaušanu? Kāpēc situācija ir nonākusi līdz tam, ka vecāki ir izmisuma un bezcerības pārņemti? 

Mana jautājumu ķēde turpinās vēl ilgi, tai nav gala- es nemaz nezinu, kur lai meklē atbildes. Es apzinos, ka neesmu dzīvojusi Latvijā jau daudzus gadus, un tā rezultātā manas zināšanas ir ļoti nepilnīgas, bet tieši šī iemesla dēļ es nespēju būt vienaldzīga- es zinu, ka cita realitāte ir iespējama! Es nespēju samierināties, ka īpašie bērni Latvijā ir tik ierobežoti, viņu tiesības uz sava potenciāla sasniegšanu- apslāpētas, jo es katru dienu esmu lieciniece tam, kā ar valsts, pašvaldību, sabiedrības atbalstu un pozitīvu, iekļaujošu attieksmi, ir iespējams sasniegt neiespējamo. Šīs sāpīgās problēmas ignorēšana Latvijā ir pieļauta pārāk ilgi, jo varbūt nerunājot par to, kādam ir vieglāk naktī gulēt. Bet tam ir jāmainās.

Es zinu, ka situācija īpašo bērnu ģimeņu jautājumā Latvijā netiks atrisināta vienas dienas laikā, ir jāvieš strukturālas izmaiņas, jāveido atbalsta sistēma valsts līmenī. Bet arī mēs katrs varam dot kaut ko no sevis, lai Latvijas ģimenes ar īpašiem bērniem nejustos tik atsvešinātas. Mēģināsim iedegt sevī gaismu, atvērt acis, iemācīties nenosodīt, uz mirkli aizdomāties, ka mūsu attieksmē ir liels spēks, kas var ļoti daudz mainīt. Neklusēsim, sniegsim savu atbalstu!

Es apzinos, ka mani vārdi cīņā par Jūsu bērnu tagadni un nākotni neko daudz nenozīmē, ka visvērtīgākā ir praktiska palīdzība, kas nes redzamus un jūtamus rezultātus, pārmaiņas, tāpēc es zinu, ka es atradīšu veidu, kā Jūs atbalstīt vairāk kā tikai ar vārdiem. Bet pagaidām vēlos, lai Jūs zināt, ka Jūs neesat vieni, Jūs esat sadzirdēti, un kopā #MēsNeļausimJumsIzdegt


Pateicībā,

Evija

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru