Īpašo vajadzību bērnu vecāki norāda uz LM pārstāves Celmiņas nekompetenci - Piesaiste

Breaking

Home Top Ad

svētdiena, 2019. gada 1. decembris

Īpašo vajadzību bērnu vecāki norāda uz LM pārstāves Celmiņas nekompetenci


Piektdien, 29. novembrī Latvijas radio raidījumā “Pēcpusdiena” tika runāts par īpašo vajadzību bērnu vecāku video uzrunu Valsts prezidentam, pēc kā īpašo vajadzību bērnu vecāki sociālajos tīklos pauda sašutumu par Labklājības ministrijas  (LM) pārstāves Elīnas Celmiņas pausto nostāju un norādīja uz nepatiesas informācijas sniegšanu.
Ar viedokli par radio raidījumā pausto informāciju un nostāju dalās Dace Voitkevica – mamma 8 gadus vecam bērnam ar īpašām vajadzībām. Kā norāda pati Dace, viņa četrus gadus piestrādāja par sava bērna asistentu, jo atalgojuma dēļ to nevar saukt par pilnvērtīgu darbu. Savukārt cita veida apmaksātu darbu, kas arīdzan nosegtu asistenta pakalpojumus un citus ģimenes izdevumus, Dace nevar atļauties. Daci un viņas ģimeni ļoti tieši skar asistentu bērniem ar īpašām vajadzībām nepieejamības problemātika. “Niecīgais atalgojums, asistentu neesamība, informācijas trūkums, nesamērīgā birokrātija un noteikumi. Tomēr ticu, ka ir iespēja būtiski uzlabot šo pakalpojumu, ja mainītos atbildīgo personu attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti kā zemākas šķiras būtnēm, kas Latvijā ir dzīva no padomju laikiem”, stāsta Dace.

Daces Voitkevičas viedoklis pēc 29.novembra Latvijas Radio 1 dzirdētā par asistentu jautājumu


Esmu mamma bērnam ar īpašām vajadzībām, tāpēc saprotu vecāku izmisuma saucienu “Prezidenta kungs, lūdzu, sadzirdiet mūs!” un akciju #MēsNegribamIzdegt, kas 29.oktobrī tika atspoguļota Latvijas Radio 1 pēcpusdienas raidījumā. Domāju, ka visi, kas maksā nodokļus, paļaujas, ka no tiem tiek nodrošināts deklarētais sociālais atbalsts. Pieļauju, ka plašāka sabiedrība nemaz nezina, cik nepietiekošs ir atbalsts ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. Ir maldīgs iespaids, ka jautājums skar tikai nelielu sabiedrības daļu, ko uztur pabalsti.

Īpašo vajadzību bērnu ģimenes pamet valsti

Diemžēl, ģimenes ar īpašajiem bērniem bieži emigrē. Rezultātā citās valstīs strādā un maksā nodokļus vecāki, vecvecāki, pieaugušie brāļi un māsas, kopā ievērojams skaits cilvēku. Latvijā vecāki nereti nestrādā savā profesijā, zaudē veselību un izdeg. Taču viņi varētu pilnvērtīgi dzīvot un nest labumu sabiedrībai, ja attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Latvijā atbilstu Ziemeļvalstu izpratnei un kristīgām vērtībām. Vecāki, kas uzrunā valsts prezidentu, ir Latvijas patrioti, kas vēlas uzlabot situāciju Latvijā.

Maldinošā informācija radio ēterā

Radio raidījumā neizpratni raisīja Labklājības Ministrijas pārstāves Elīnas Celmiņas runātais. Pat ja radio intervijas formāts neatļauj ieslīgt detaļās, tas nav attaisnojums plašākas sabiedrības maldināšanai.

Elīna Celmiņa runā par asistenta 8 darba stundu apmaksu dienā. Taču piecos reformas variantos bērnu asistentiem vispār nav šāda piedāvājuma. Līdz šim ar nosacījumiem pieejamais 8 stundu skaits ir samazināta uz pusi. Tādējādi reforma nesasniedz mērķi. Joprojām par piedāvāto samaksu ir gandrīz neiespējami piesaistīt asistentu ārpus ģimenes. Rezultātā vecāki nevar iesaistīties darba tirgū un maksāt valstij nodokļus, un arī paši nesaņem asistenta atalgojumu, par ko varētu nodrošināt bērna un ģimenes vajadzības.

Asistenta darba stundu samazinājums ir arī signāls, ka vecāki, kas meklē iespējas un ved bērnus uz nodarbībām un procedūrām nereti ievērojamā attālumā no dzīves vietas, valstij nav vajadzīgi.

Nevalstiskās organizācijas un vecākus neapmierina ministrijas piedāvājumi
Publiski tiek teikts, ka reformas piedāvājums neapmierina tikai “mazu daļu vecāku”. Pašas Elīnas Celmiņas sastādītājā konceptuālajā ziņojumā par reformu skaidri izlasāms, ka lielāko daļu biedrību un privātpersonu, kas piedalījās publiskajā apspriešanā, neapmierina neviens no pieciem piedāvātajiem variantiem. Kurā brīdī tā kļūst par “mazu daļu vecāku” un kā tika noskaidrots pārējo vecāku viedoklis?

Vai LM darbinieki izprot īpašo vajadzību asistentu specifiku?


Elīna Celmiņa apgalvo, ka vecāku vajadzības vienmēr tiek uzklausītas. Taču ir cilvēki, kas vairs neiesaistās reformas darba grupā, jo ilgstoši netiek sadzirdēti. Varbūt ir ne tikai jāuzklausa, bet arī jāspēj iedziļināties un saprast? Labklājības ministrijas darbinieki nav izpratuši cilvēku ar īpašām vajadzībām asistentu darba specifiku. Dienas sadalījums pa 8 stundām un vecāku pienākumu piesaukšana atbilst veseliem bērniem, kuriem ir izglītības un ārpusskolas pasākumu piedāvājums, kuri pārvietojas pastāvīgi un spēj sevi aprūpēt. Pielīdzināt šīs stundas smagi slimu bērnu situācijai ir neprofesionāli vai vienkārši nežēlīgi.

Birokrātija

Elīnas Celmiņas aprakstītajam kompromisam starp atteikšanos no uzraudzības un līdzšinējām atskaitēm nav nekāda loģiska pamatojuma. Netieši notiek vecāku pretnostatīšana un informācijas sagrozīšana. No dzirdētā izriet, ka ir vecāki, kas vēlas saglabāt līdzšinējās astoņas darba stundas, bet tikai tiem, kas spēj nodrošināt pakalpojumus un apliecinājumus. Nē, arī vecāki, kas nepiekrīt stundu samazinājumam, vēlas mazināt birokrātiju un nosacījumus, kas Latvijas situācijā ir klaji ciniski. Pieļauju, ka plašāka sabiedrība nemaz nezina, ka bez nosacījumiem asistents var saņemt apmaksu par divām stundām nedēļā, kas ir apmēram 3 euro. Tātad, ja tuvākajā apkārtnē nav piemērotas nodarbības, dienas centrs, ja bērns ir tādā stāvoklī, ka nav bērnu dārza vai skolas, kas viņu uzņemtu, ja nav pieejami ārstniecības pakalpojumi, tad asistenta apmaksas nav. Valsts atbildība par pakalpojumu neesamību tiek pārlikta uz vecāku pleciem, kuri to nespēj risināt.

Asistenta pakalpojums ir nesamērīgi birokratizēts un apgrūtināts ar nosacījumiem. Es nezinu nevienu citu darbu, kurā, lai saņemtu minimālo stundas likmi, ik mēnesi katra stunda jāaplieciena ar dažādu personu parakstiem vai dokumentiem. Gada sākumā ir jāspēj paredzēt visas iespējamās nodarbību vietas, jo, ja tās nav iekļautas līgumā, asistenta darbs netiek apmaksāts. Pat Eiropas Savienības projektos, kuri ir slaveni ar savu birokrātiju, tā ir mazāka. Turklāt asistenti nesaņem slimības laika un atvaļinājuma apmaksu, jo ar viņiem tiek slēgts uzņēmuma līgums nevis darba līgums. Ir tuvredzīgi izlikties neredzam, ka šodienas asistenti nākotnē ir iespējamie valsts radītie pensijas vecuma nabagi un pretendenti uz tās pašas valsts pabalstiem.

Mazākais ļaunums 

Elīna Celmiņa saka: “Pie asistentu reformas mēs tiešām esam nepagurstoši strādājuši nu jau vairākus gadus”. Un rezultāts ir pieci neapmierinoši varianti, no kuriem jāizvēlas mazākais ļaunums. Kur ir problēma? Vai tiešām vecākos, kuru (citēju) “vajadzību saraksts vienmēr būs garāks nekā, droši vien, mūsu vislabākās iespējas šīs vajadzības apmierināt”? Vai tomēr darbiniekos, kuri vairākus gadus par nodokļu nodrošinātu algu strādā pie neapmierinoša reformas piedāvājuma?

Celmiņas runas zemteksts


Vecāki, netieši, no konteksta, tiek padarīti par cilvēkiem, kuru vajadzības nevar apmierināt, jo viņi vēlas vairāk kā citi, nevēlas rēķināties ar citu grupu vajadzībām. Ir izteikts pieņēmums, ka ir izmantotas vislabākās iespējas apmierināt šis vajadzības, taču vai tā ir? Viss, ko raidījuma sākumā stāsta Jana, tiek padarīts par nenozīmīgu.”

Par raidījumu
Piektdien, 29. novembrī Latvijas Radio raidījumā Pēcpusdiena piedalījās četru bērnu mamma, kuras viens no bērniem ir ar smagiem funkcionāliem traucējumiem – Jana Krūmiņa, Valsts prezidenta pārstāve Aiva Rozenberga, un Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa.

Noklausies Latvijas radio radio raidījumu Pēcpusdiena šeit: Bērnu ar īpašām vajadzībām vecāki uzrunā Valsts prezidentu, lūdz atbalstu un izpratni

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru