Īpašo vajadzību bērns un viņa mamma speciālās izglītības karuselī - Piesaiste

Breaking

Home Top Ad

otrdiena, 2019. gada 10. decembris

Īpašo vajadzību bērns un viņa mamma speciālās izglītības karuselī

Kad pasaulē ienāk īpašo vajadzību bērns, daudzi vecāki nezina, kā ir “pareizi”, “labi”, kas nesīs labākos rezultātus. Tieši tas vēl arvien ļauj pastāvēt speciālajāms skolām tik kuplā skaitā. Vecākiem tiek teiktas vispārīgas, visas Latvijas malās teju vai saskaņotas frāzes – tur ir speciālisti, tur ir pakalpojumi, tur ir speciālas rehabilitējošās istabas, tur ir asistenti, īpašas nodarbības utt. Nereti no pirmā skata tik tiešām izskatās lieliski, vai vismaz - labi.

Šoreiz ar Piesaiste.lv savā pieredzē par speciālajā izglītojošajām iestādēm dalās īpašo vaadzību bērna mamma Anna Pommere, kuras bērnam tika piedāvātas sešas speciālās pirmsskolas izglītības iestādes (turpmāk arī – bērnudārzs). Tomēr tikai privātajās izglītības iestādēs tika gūta miera sajūta un apziņa, ka par bērnu patiesi parūpēsies.

Zemā atalgojuma un profesijas prestiža dēļ trūkst darbinieku un esošie darbinieki ne vienmēr spēj veikt šo darbu. Reizēm netiek veikta pat telpu pielāgošana bērniem ar īpašām vajadzībām, kā tas būs lasāms zemāk, Annas stāstā. Tas, protams, tā nav visur, tomēr ir liels jautājums, kurš un ko ziedoja, lai skolā pakalpojumi tiktu sniegti augstā vai augstākā kvalitātē? Vai pietiek tikai ar entuziasmu, vai arī tas vainagojas ar speciālistu izdegšanu? Vai pati par sevi izglītības sistēma atbalsta speciālos pedagogus, nodrošina viņiem tādu darba apstākļus, kas ļautu patiesi rūpēties par bērniem?

Annas stāsts

Anna audzina nu jau 7 gadus veco Robinu Martu, kurš piedzima ar vairākiem fiziskās un garīgas attīstības traucējumiem. Robinam jeb Robim, kā viņu uzrunā ģimenē, ir nepieciešama īpaša kopšana, kas ir – 24 stundas diennaktī. Te jāpiebilst, ka liela daļa bērnu, kuriem ir garīgi un/vai fiziska rakstura attīstības traucējumi, ir pieskatāmi arī nakts laikā. Daudzi naktīs teju nemaz neguļ. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ īpašo vajadzību bērnu vecākiem ir ļoti raksturīga izdegšana – neizgulēties 5, 10 un vairāk gadus, ir liels izaicinājums.

Līdz trīs gadu vecumam par Robi rūpējās mamma - Anna, tētis un divas vecmammas. “Sasniedzot 3 gadu vecumu, kad Robina veselība nostabilizējās, mēs vērsāmies pedagoģiski medicīniskajā komisijā, lai novērtētu viņa gatavību bērnudārza apmeklēšanai. Diemžēl, mums piešķīra vissmagāko izglītošanas programmas kodu „59” un iedeva sarakstu ar 6 speciālajiem bērnudārziem. Trīs no šiem bērnudārziem mums atteica uzreiz, runājot pa telefonu, kā iemeslu nosaucot to, ka viņu pirmsskolas izglītības iestāžu programmas kods ir „58””, atminas Anna. Ir svarīgi norādīt, ka ikvienam Latvijas bērnam ir tiesības mācīties, apmeklēt savai dzīvesvietai tuvāko izglītības iestādi. Ja izglītības iestādē nav akreditēta konkrēta mācību programma, kā tas bija Annas gadījumā, uz vecāku iesnieguma pamata šai programmai ir jābūt nodrošinātai. Tas sevī ietvertu arī vajadzības gadījumā nodrošināt liftu, asistentu, logopēdu u.c.

Nr. 1 - Pirmsskolas izglītības iestāde “Mežaparks”
Apskatot sarakstu ar, nu jau vairs tikai trijām izglītības iestādēm, kuras bija gatavas uzņemt Robinu, Anna izvēlējās speciālo bērnudārzu “Mežaparks”. “Izvēlējāmies šo bērnudārzu tāpēc, ka tas bija vienīgais, kura interjers mums likās tiešām pozitīvs un optimistisks, un kas atradās skaistā, zaļā vidē. Lai gan - tas bija mums tālākais, jo paši dzīvojam Ķengaragā”, stāstīja Anna.

Pirmā iepazīšānās ar šo izglītības iestādi, raisa daudzus jautājumus. “Jāsaka, ka pirmo reizi atbraucot uz tikšanos ar bērnudārza metodiķi, ieejot bērna dārza teritorijā, es ieraudzīju, kā kāda no auklēm vai skolotājām velk aiz rokas meitenīti, kura nokrita uz ceļgaliem, atsakoties iet pastaigā, vai arī citu iemeslu dēļ. Sieviete sita viņai pa muguru ar otru roku. Ieraugot mani, šī darbība tika pārtraukta. Es bija šokā un nezināju, vai man to jāsaka metodiķei”, par neizpratni, kā rīkoties un reaģēt, stāsta Anna.

Īpašo vajadzību bērniem nepiemēroti apstākļi


Pirmā komunikācija ar bērnu grupiņas personālu un metodiķi esot bijusi draudzīga, pozitīva, ko nevar teikt par Robina bērnudārza gaitām. Anna atminas: “Diemžēl no pašas pirmās dienas mēs sastapāmies ar dažādām grūtībām. Telpa, kurā atradās Robina grupiņa, acīmredzot tika piebūvētā galvenajai ēkai vēlāk, varbūt tāpēc rudenī un ziemā tur bija ļoti auksti. Pasniedzēja uzreiz pabrīdināja mani, ka viņiem esot ļoti vēsi, jāģerbj siltas zeķubikses un bikses”. Tomēr aukstas grīdas nebija vienīgā problēma, norāda Anna: “Vairākās vietās iekštelpās bija betona pakāpieni, piemēram, ieejot vannasistabā. Tas Robim, kurš nestaigā un pārvietojas sēdus, kā arī dažreiz krīt uz aizmuguri ar pakausi, varēja izrādīties nāvējoši.”

Izglītības speciālisti nespēj tikt galā


Annas dēla grupiņu, kurā bija seši bērni ar smagām diagnozēm, uzraudzīja un apmācīja viena aukle un viena pedagoģe. Anna atminas: “Skolotāja man teica, ka nevar tikt galā ar vairāk kā trijiem bērniem, jo vairākiem ir autisms smagā formā un būtu nepieciešami vismaz vēl divi cilvēki, lai normāli tiktu galā. Bet pārējie bērni ļoti bieži nenāca uz bērnudārzu, vai nāca ļoti reti, tikai tāpēc viņas divatā vēl kaut kā varot tikt galā.”

Trūka “roku” pat bērnu pabarošanai


“Robis bija ļoti maza auguma, faktiski, kā zīdainis un viņam bija ļoti lielas problēmas ar ēšanu. Viņš pats nevar paēst, viņu ir jābaro un tas process fizisku iemeslu dēļ prasīja ne mazāk kā stundu. Turklāt Robim ir paātrināts metabolisms, un viņam ātri pazeminās cukura līmenis. Tas nozīmē to, ka Robi jābaro precīzi katrā trešajā stundā, bet barošanas process prasīja ne mazāk kā stundu. Viņš viegli varēja arī aizrīties līdz pat samaņas zaudēšanai elpas trūkuma dēļ, ar to arī bija jāmāk tikt galā. Kad personāls uzzināja visas šīs nianses, man uzreiz teica, ka man pašai būs jābrauc uz plkst.12:00, lai pabarotu bērnu, jo viņi nepaspēšot to izdarīt, barojot citus bērnus. Un tā bija taisnība, zinu, ka viens puika ar smagu autisma formu, no Robina grupiņas ēda tikai svaigus augļus, kurus vajadzēja mizot, un viņš neēstu kopā ar citiem bērniem pie galdiņa, tāpēc viņu bija jābaro atsevišķi. Tas arī prasīja veselu stundu, un grupā bija vēl citi bērni, visus bija jābaro un skolotājas bija tikai divas”, stāsta Anna.

Grūtības radīja tas, ka Annai vajadzēja pašai braukt un barot Robinu, bet pēc pusdienām tika ieteikts vest viņu mājās, citādāk tā būtu pārāk liela slodze bērnam. Šāda dienas kārtība liedza viņam bērnudārzā apmeklēt logopēdu, ergoterapeitu un fizioterapeitu. Neesot arī nodrošināta suņu terapija jeb kanisterapija, lai gan pēc pieejamās informācijas tai vajadzētu būt.

Anna dažas dienas centās saskaņot savas un bērna vajadzības, kas bija šādi: “Ņemot vērā to, ka man pašai bija jābaro Robi, mans grafiks izskatījās šādi… Mēs braucām no Ķengaraga uz Mežaparku, kas prasīja aptuveni stundu. Tad, atstājot Robi bērnudārzā, es braucu uz centru , uz Mākslas akadēmiju, lai kādu pusotru stundu pamācītos. Tad pulksten 11.30 es jau braucu atpakaļ uz bērnudārzu un vedu Robi uz Ķengaragu, lai atstātu auklei. Tad atkal braucu atpakaļ uz akadēmiju, lai paspētu pastrādāt vēl vismaz pusotru stundu. Kopumā ceļā es pavadīju aptuveni trīs stundas dienā. Es tā centos darīt dažas dienas, bet Robim tā bija pārāk liela slodze, drīs vien viņš saaukstējās. Arī man no tā nebija labuma, klāt nāca tikai lieli izdevumi par degvielu.” Anna arī atminas, ka pēc tam pedagoģe ir sazinājusies ar viņiem tikai vienu reizi, lai apjautātos, vai Robins vēl atgriezīsies.

Jau pirmajā bērnudārza dienā - traumas


“Vēl atsevišķi gribu piebilst, ka pirmajā dienā, kad ierados pakaļ Robim, izrādījās, ka viņš ilgāk kā stundu šūpojās uz grīdas, guļot uz muguras. Viņš mēdza tā darīt, lai pats sevi nomierinātu. Tā rezultātā, autiņbiksītes bija noberzušas ādu līdz asinīm. Kad es pajautāju speciālajam pedagogam, kāpēc viņa nepārtrauca šo procesu, paņemot bērnu uz rokām, viņa teica, ka nezināja, ka tā viņam nedrīkstot atļaut darīt. Jāsaka, ka jebkurš, pat parasts cilvēks, bez speciālās izglītības pēc šādas bērna uzvedības varētu saprast, ka bērnu jāapstādina un procesu jāpārtrauc,“ norāda Anna.

Gadu vēlāk – tas pats


Gadu vēlā Anna nolēma mēģināt vēlreiz un bērnudārzam dot otru iespēju. Viņa centās uzsākt sarunas ar vadību par citiem risinājumiem, kas būtu labvēlīgāki viņas dēlam. “Es lūdzu metodiķi pārvietot bērnu uz citu grupiņu, kur ir bērni ar nedaudz augstāku intelektuālo līmeni. Esošajā bija pieci bērni ar autismu, kuri savā starpā nemaz nesarunājās. Mūsu bērns centās runāt un komunicēt ar cilvēkiem un citiem bērniem. Pie tam, viņš ir ļoti mierīgs puika, nav agresīvs, ir kluss, spēlējas patstāvīgi, nevienu neapdraud. Bet mums vien noteica, ka mums ir noteikts cits kods. Mēs atkal pārstājām apmekēt bērnudārzu”, nosaka Anna.

“Kāpēc jums vispār jāved bērnu uz bērnudārzu?”


“Reiz es zvanīju direktorei, palūdzu izziņu par to, ka mēs apmeklējam šo izglītības iestādi, lai saņemtu transporta degvielas kompensāciju, kuru tāpat mums vajadzēja daudz, vedot Robi uz dažādām terapijām. Viņa man atteica to izsniegt, jo mēs neapmeklējam bērnudārzu. Es mēģināju paskaidrot, kādas mums radās grūtības, to apmeklējot. Uz ko direktore man jautāja - kāpēc jums vispār jāved bērnu uz bērnudārzu? Kāpēc viņš nevar palikt mājās?
Es atbildēju, ka bērnam ir jāsocializējas, lai viņš varētu veiksmīgāk attīstīties, un ka viņa galu galā jau divus gadus saņem algu arī par manu bērnu. Es arī esmu dzīvs cilvēks, kuram ir nepieciešams strādāt, darīt kaut ko vērtīgu sabiedrībai, būt cilvēkos un justies kaut daļēji tā, it kā, es turpinātu dzīvot savu normālo dzīvi”, stāsta Anna. Kad saruna beidzās ar Annu un viņas ģimeni no šīs izglītības iestādes neviens vairs nesazinājās. Anna norāda: “Taču līdz gada beigām Robis oficiāli vēl it kā bija šajā izglītības iestādē, tādēļ nevarējām pieteikties citviet.”

Nr.2 pirmsskolas izglītības iestāde Telts ielā 2, Rīgā


Anna, sapratusi, ka sadarbība ar izglītības iestādi Mežaparkā viņiem neizveidosies, tika apmeklēts vēl viens no ieteiktajiem bērnudārziem. “Telts ielā 2a man uzreiz teica, ka viņu ēkā ir 3 stāvi ar augstiem betona pakāpieniem un bez lifta. Nevienu bērnu, kurš pats nestaigā, viņi neuzņemas nēsāt pa kāpnēm uz rokām. Gribu atgadināt, ka šis bērnu dārzs bija viens no trijiem, kuros varēja pieņemt bērnu ar mūsu diagnozi “vairāki fiziskās attīstības traucējumi”. Ļoti bieži tie ir bērni ratiņkrēslā”, uzver Anna.

Nr. 3 pirmsskolas izglītības iestāde Ludzas ielā 43, Rīgā


No trijām pirmsskolas izglītības iestādēm, kuras bija gatavas uzņemt Robinu, šī esot bijusi vienīgā, kurā tika izjusta laba attieksme. “Vienīgais bērnudārzs, kas bija ļoti pretīmnākošs, direktore bija ļoti laipna un saprotoša, solīja, ka Robi varēs pabarot un apkopt kā vajag. Taču telpu iekārtojums man likās ārkārtīgi drūms, trūcīgs. Apkārt skolai tajā laikā nebija žoga un direktore teica, ka bērnus bieži neved ārā, jo skolas teritorija nav aizsārgāta ar žogu un apkārt ir daudz narkomānu un kriminālu cilvēku. Turklāt, bērnu dārzs bija savienots kopā ar vidusskolu un visi bērni nāca kopā ēst vienā ēdnīcā. Robis ir ļoti jūtīgs uz skaņām un bailīgs. Es zinu, ka viņš tajā brīdī no uztraukuma skaļā, trokšņainā atmosfērā, kur ir vairāk nekā 5-6 cilvēki, nemaz nevarētu paēst. Tā mēs atmetām ar roku arī šim bērnudārzam,“ nosaka Anna. No sešām piedāvātajām pirmsskolas izglītības iestādēm trīs telefoniski bija gatavas uzņemt bērnu, bet tikai viena tika novērtēta kā pretīmnākoša.

Rast risinājumu privātajā izglītības iestādē


Kā daudzi īpašo vajadzību bērnu vecāki, arī Anna savam bērnam par labāko izglītības iestādi uzskata piedāvājumu privātajā sektorā. Vispirms Robins apmeklēja Klaudijas Hēlas bērnu pieskatīšanas grupiņu, divus gadus vēlāk vēlāk – skolu mazajiem “Poga”. Anna norāda: “Robim nevienu reizi nav bijuši konflikti ar citiem bērniem, vai kādas citas negatīvas situācijas. Robis jau divus gadus apmeklē grupiņu, kurā ir bērni bez smagām saslimšanām, bet speciālajiem mācību kodiem. Šajos divos gados viņam ir noticis liels progress. Ir uzlabojušies socializēšanās procesi, viņš komunicē ar bērniem, attīstījusies runa, uzlabojas fiziskais stāvoklis un kustību koordinācija. Viņš kontaktē gan ar bērniem, ir gan ar pieaugušajiem. Bērni mīl Robi un mēģina rūpēties par viņu. Pati dzirdēju, ka bērni, rādot uz Robi, saka saviem vecākiem: „Tēti, Tēti, tas ir mūsu Robins”. Nebija neviena konflikta, vai sliktas mulsinošās situācijas, pie kā, visticamāk ir protams piestrādājis arī lielisks Pogas kolektīvs”, atzinību pauž Anna.

Kādēļ?


Īpašo vajadzību bērnu vecākiem ir liels ikdienas slogs nesams. Tās ir negulētas naktis, smagas un ilgstošas saslimšanas, terapijas, speciālistu apmeklējumi, rehabilitācijas procesi, operācijas u.t.t. Tas viss ir psiholoģiksi ļoti grūti. Grūti ir arī tas, ka vecākiem bērnu ir īpaši jāsargā no apkārtējiem, nereti ļoti vienaldzīgiem un ciniskiem cilvēkiem. Un vēl tam visam klāt nāk cenšanās rast mieru un pieņemšanu par bērna veselības stāvokli un nākotnes perspektīvām. 

Izglītības sistēmai ir jākalpo bērnam, jārealizē viņa tiesības uz izglītību, mieru un drošību. Kad par visām varītēm jācenšas neizdegt, Annai un daudziem citiem vecākiem ir vēl teju vai jācīnās par sava bērna tiesībām būt pieņemtam un līdzvērtīgam bērniem bez diagnozēm.  

Pedagogi var kļūt par svarīgāko stūrakmeni atbalsta sistēmā īpašo vajadzību bērnu ģimenēm. Diemžēl, praksē reizēm izglītības speciālisti vecākiem uz pleciem uzliek vēl kādu akmeni...


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana