ceturtdiena, 2019. gada 5. decembris

Īpašā bērna asistente atklāj sava darba aizkulises


Īpašo vajadzību bērnu vecāki norāda, ka svarīgākais un nozīmīgākais atbalsts, kas nepieciešams vecākiem, ir asistents. Cilvēks, kuram uzticēt savu bērnu, kamēr vecāki var, piemēram, nodoties algotam darbam. Tomēr vecāki arī atzīst, ka samaksa par šādu darbu ir pārāk maza, asistenti nesaņem sociālās garantijas un nereti ļoti svarīga ir iepriekšēja apmācība. 


Līdz šim esam dzirdējuši tikai vecāku viedokli, tādēļ ļoti svarīgs ir arī asistenta viedoklis. Zemāk varat izlasīt Anetes Bendikas īpašo vajadzību bērna Hermaņa asistentes Guntas Ķilkutes viedokli un redzējumu par notiekošo. 

-----------------------------

Es esmu īpašo bērnu asistents divpadsmit gadus, un garajā darba pieredzē man ir radies viedoklis, kuru vēlos paust plašākai sabiedrībai. Viedoklis par to, kas tad ir īpašo bērnu asistenti, kādi ir mūsu darba pienākumi un mērķi, kas notiek ģimenēs, kurās ir ienācis īpašais bērns, un kā, pēc manām domām, var palīdzēt sakārtot asistences jautājumus. Lūk, mani novērojumi, strādājot gan kā asistentam izglītības iestādē, gan par aprūpētāju, gan par tautas valodā dēvēto “transporta asistentu”.

Sāksim ar to, ka par asistentu bērnam ar īpašām vajadzībām nevar un nevajadzētu strādāt cilvēkiem, kuri nav apmācīti, jo mēs runājam par specifiskiem medicīniskiem stāvokļiem un bez nepieciešamajām zināšanām ir liela iespēja nodarīt bērnam neatgriezenisku fizisku vai psiholoģisku kaitējumu. Pašlaik asistenta profesijas standarti nav definēti, un es neredzu nekādu virzību uz to, lai situācija mainītos. Tas ir skumji un neapdomīgi.

Par samaksu, ko asistentam paredzējusi valsts vai pašvaldība, cilvēki nav gatavi strādāt, jo darbs ir pārāk sarežģīts un atbildīgs, līdz ar to par asistentiem kļūst vai nu reti sastopami entuziasti, vai nu radinieki, kas vēlas palīdzēt, taču kuriem bieži trūkst nepieciešamo zināšanu, vai arī asistentam, kas formāli skaitās valsts vai pašvaldības apmaksāts, papildus maksā paši bērna vecāki. Nu, vai arī asistenta vienkārši nav.

Valstij būtu jāvirzās uz to, lai ģimenēm, kurās aug īpašie bērni, sniegtu pienācīgu atbalstu, bet... te ir laiks pastāstīt stāstu. Lūk, gadījums, kur vecāki apmaksā asistentu paši. Mazās Annas vecāki strādā labi apmaksātos darbos un maksā nodokļus, tāpēc kaunās lūgt palīdzību, taču, lai nodrošinātu visu sev un bērnam nepieciešamo, kā arī apmaksātu asistentu, strādā ilgas stundas. No astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā vecāki ir prom darbā, bet, atnākot mājās, satiek viens otru un bērnu uz pavisam neilgu brīdi, jo bērnam jāiet gulēt un paši arī noguruši. Tomēr viņi ir apņēmības pilni, ka, apmaksājot terapijas un pieredzējušu asistentu, palīdzēs mazajai Anniņai attīstīties. Anniņa tiešām aug gudrāka un veiklāka pa stundām, ne dienām, bet ģimenes vairs nav. Vecāki ir izdeguši, nemitīgi strādājot, uztraucoties par naudu un Anniņas attīstību. Viņi sastrīdas, izšķiras, un bērns paliek pie mātes. Tēvs nozūd un par bērnu neliekas ne zinis. Mātei ir depresija, viena pati viņa vairs nespēj apmaksāt terapijas un asistentu, tāpēc viņa nolemj pamest darbu un palikt mājās audzinot bērnu. Annas mammai nav daudz radinieku, kuri varētu palīdzēt no trešā stāva nonest meitiņu, kura sver nu jau 35 kg un pati nestaigā. Anna ārā nav bijusi jau vairākus mēnešus. Drīz Anna un mamma nokļūst sociāli mazturīgo grupā, līdz ar to vismaz mamma var divas reizes nedēļā uz dažām stundām iziet no mājas, jo pie meitiņas atnāk asistents, kuru apmaksā no ziedotāju naudas. Asistents kopā ar Annas mammu nones Annu pa trepēm, un arī Anna tiek izvesta pastaigā savos ratos. Tomēr, lai meitene varētu pastaigās doties regulāri, nepieciešams kāpņu telpā uzstādīt pacēlāju, taču Annas mamma netika laicīgi informēta par to, ka iespējams pacēlāju saņemt no pašvaldības, un nepieteicās, kamēr meita vēl bija maza, tāpēc tagad rindā jāgaida apmēram četrus gadus.


Ko dara Labklājības ministrija?

2019. gada 13. jūnijā asistenta pakalpojumu pilnveidei paredzētai darba grupai notika sanāksme, kurā Labklājības ministrija prezentēja savu redzējumu, kā vajadzētu izskatīties asistenta pakalpojumam un cik stundas dienā bērnam pakalpojums ir vajadzīgs. Sanāksmes laikā no Labklājības ministrijas puses netika sniegtas atbildes par sociālajām garantijām, netika sīkāk paskaidrots, kā nolemts, ka asistence bērniem ir vajadzīga mazāk stundas nekā līdz šim, kā arī izskanēja apgalvojumi, ka asistents ir mazkvalificēts darbinieks un ka asistentam, kurš ved bērnu uz terapijām vai pie ārsta, nav nepieciešamas specifiskas zināšanas. Tātad par asistentu es strādāju divpadsmit gadus. Šo gadu laikā es esmu strādājusi ar bērniem, kuriem uzstādītas tādas diagnozes kā bērnu cerebrālā trieka, spinālā muskuļu atrofija, Angelmana sindroms, autiska spektra traucējumi, epilepsija, dažas ļoti specifiskas diagnozes, ar kurām sirgst tikai daži simti cilvēku pasaulē, un vēl, un vēl... 

Šo bērnu spējas, prasmes un vajadzības ir ļoti atšķirīgas. Darbojoties ar staigājošu bērnu, kuram ir autiska spektra traucējumi, man ir jāzina specifiskas lietas par ABA terapiju un uzvedības modeļiem, savukārt darbā ar nestaigājošiem bērniem man ikdienā ir jāpielieto fizioterapijas, ergoterapijas un citu terapiju iemaņas. Ir arī bērni, kuri ir paliatīvās aprūpes uzraudzībā, un, darbojoties ar viņiem, man ir jāmāk atpakaļ ievietot izrautu nazogastrālo zondi, jāsaprot, kā darbojas barošanas sūknis, kā atsūkt siekalas, un es šādu nepieciešamo iemaņu uzskaitījumu varētu turpināt dienām. Šie bērni ir tie paši, kas tiek vesti uz terapijām un pie ārstiem. 

Ja man dotu ķieģeli par katru reizi, kad bērnam manis vadītā automašīnā ir sākusies epilepsijas lēkme, histērijas vai panikas lēkme vai kad bērns ir aizrijies ar siekalām, sities ar galvu pret stiklu, iesitis man ar visu, kas trāpījies pa rokai, izrāvis zondi no deguna vai kā citādi apdraudējis sevi vai mani, es uzceltu māju. 

Asistentu iedalījums un apmācība

Bērni ar īpašām vajadzībām ir ļoti dažādi, un viņu vajadzības mēdz būt stipri atšķirīgas, tāpēc, tāpat kā ārsti, arī asistenti izglītojami noteiktās specialitātēs. Es iedalu asistentus divās grupās, proti, ir nepieciešami kustību specifikas asistenti un garīgās attīstības asistenti. Apmācībās visiem jaunajiem asistentiem vispirms būtu jāapgūst vieni un tie paši pamati, bet pēc tam jāizvēlas specializācija. Viens asistents nevar pildīt pavadoņa, asistenta un aprūpētāja darbu, šīm būtu jābūt nodalītām asistences nozarēm.

 Pavadonim ir jāapgūst asistences pamati, jābūt gatavam pilnveidot specifiskas zināšanas,

kā arī, ja nepieciešams, jāiegūst autovadītāja apliecība.

 Asistentam ir jāapgūst asistences pamati, kā arī papildu zināšanas bērnu psiholoģijā, kas ir

būtiskas skolā un bērnudārzā, kā arī jāpilnveido zināšanas kā kustību specifikas asistentam

vai garīgās attīstības asistentam.

 Aprūpētājam ir jāapgūst asistences pamati, nepieciešams gūt padziļinātas zināšanas

paliatīvajā aprūpē, kā arī jāpilnveido zināšanas kā kustību specifikas asistentam vai garīgās

attīstības asistentam.


Asistentu atalgojums

Asistentam paredzētais atalgojums un neesošās sociālās garantijas manī raisa neizpratni. Šis darbs nav nekāda medusmaize, tas ir gan fiziski, gan emocionāli grūts un ļoti atbildīgs. Daudziem asistentiem pēc dažiem profesijā nostrādātiem gadiem sāk parādīties arodslimības, taču sociālo garantiju nav. Aroda jau arī nav... Bet traumas ir, un bieži vien nopietnas. Asistentiem, tāpat kā jebkuram valsts apmaksātam darbiniekam, no valsts budžeta maksā algu, bet noteikumi ir atšķirīgi, sociālās garantijas, atvaļinājumi, sociālās iemaksas, pensijas uzkrājumi utt. Es teiktu, ka tā ir diskriminācija, kuru mēģina padarīt par normu. Tomēr tā nav norma – diskriminācija nav norma!

Arī es darba laikā esmu guvusi vairākas arodtraumas, kā arī mani skāruši smagi emocionāli pārdzīvojumi un sākusies pastāvīga trauksme. Ikdienā uz darbu eju ar sāpēm, jo man nav sociālo garantiju pilnā apjomā, kas mani pasargātu no mokošas darba dienas vai riska iegūt invaliditāti, turpinot darīt šo darbu. Profesijā, kura ir pieprasīta, bet strādāt gribošo ir tik ļoti maz, ir jābūt konkurētspējīgam atalgojumam, jo citādi tas ir apburtais loks – nav asistentu, jo samaksa maza; samaksa maza, jo nav kvalifikācijas standarta; nav kvalifikācijas standarta, jo nav izpratnes par profesijas specifiku, utt. utjpr.

Attieksme

Asistents tiek saukts par mazkvalificētu darbinieku, tāpēc arī attiecīgs atalgojums, bet kā gan asistents varētu būt augsti kvalificēts darbinieks, ja nav izveidota sistēma, kā iegūt augsti kvalificētu profesiju? Parlamenta deputāts vai ministrs – mazkvalificēts darbinieks, jo nav noteikta standarta? Piemēram, Latvijā satiksmes ministra un ekonomikas ministra amatus ir ieņēmis cilvēks ar vidējo izglītību, kurš ir saņēmis sociālās garantijas un cilvēka cienīgu atalgojumu. Es neatbalstu un nekad neatbalstīšu, ka valsts sektorā strādājošos vērtē pēc nezināmas sistēmas un standartiem. Arī asistentiem ir nepieciešamas specifiskas zināšanas, tāpēc šo profesiju nevar saukt par mazkvalificētu. Arī asistenti apmeklē dažādus seminārus, kursus, lai iegūtu zināšanas; nav noteikta standarta, bet, lai asistents varētu veikt savus darba pienākumus, specifiskas zināšanas ir nepieciešamas.

Ja man dotu ķieģeli par katru stundu, ko esmu pavadījusi pie medicīnas enciklopēdijām un interneta, mācoties par jaunu diagnozi, par katru semināru, lekciju, sarunu ar mediķiem un terapeitiem, es uzceltu otru māju.

Vecāki

Daudzi vecāki ir uz izdegšanas robežas, cīnās, līdz spēki izsīkst, ir dzirdami izmisuma pilni izteikumi par bērnu ievietošanu sociālās aprūpes centros, jo pašiem parūpēties vairs nav spēka. Tomēr šie vecāki turpina cīnīties, jo mīl savus bērnus un vēlas tos audzināt paši. Es katru dienu redzu vecākus, kuri gadiem ilgi nav gulējuši vairāk par dažām stundām diennaktī, es katru dienu dzirdu vecāku izmisumu un redzu viņu cīņu par labāku nākotni saviem bērniem. Es tik bieži dzirdu un redzu, ka sociālajiem dienestiem ir dažādi atskaišu pieņemšanas standarti un subjektīvi kritēriji.

Atbalsts no valsts un pašvaldību līdzekļiem nav pietiekams, jo palīdzībai būtu jābūt individuālākai un jēgpilnai. Bieži pie manis vēršas vecāki, kuriem nav ne jausmas, kur viņiem jāvēršas pēc palīdzības, kāda palīdzība viņiem pienākas pēc likuma un ko darīt šajā izmisuma brīdī. Cilvēkiem ir tiesības zināt, kāds atbalsts viņiem ir pieejams, valstij ir jāpanāk solis šiem vecākiem pretī, sarūpējot informatīvus materiālus un nodrošinot saziņu ar atbildīgajām iestādēm.

Par mani

Es ļoti gribēju uzrakstīt šo rakstu, lai mazliet ievadītu tajā, ko redzu un daru katru dienu... Rakstīt nebija viegli uz milzīga pārguruma un emociju fona, trīspadsmit gulētas stundas trijās diennaktīs, 42 stundas darba šajās trīs diennaktīs, sešas stundas pavadītas ceļā uz un no darbiem, bet es šīs trīs dienas pavadīju jēgpilni, darot to, kas mūsu sabiedrību padara stiprāku, darot to, kas man padodas un patīk.

Reiz kāda mana kliente teica, ka ir tādas tukšās profesijas, kuras nedod sabiedrībai patiesu labumu. Es zinu, ka mana profesija ir pilna, pilna ar uzvarām, ar smaidiem un smiekliem, ar pateicību un ar milzīgu nozīmību, jo es esmu pilinājusi pa pilītei, lai sapilinātu kausu, kurš bijis pa pusei pilns, līdz iespējami pilnākam.



Īpašajam bērnam

Es būšu Tavas rokas, kad Tev vajadzēs, Tavas acis , kad Tev vajadzēs, Tava mute, kad gribēsi runāt, un Tavas kājas, kad gribēsi skriet!

Es zinu, ka Tu, bērniņ, man dod visu, kas tev ir, un Tev es esmu vienkārši Tava mīļā Gunta!


Gunta Ķilkute


----------------------


Gunta, sirsnīgs paldies par ieguldījumu bērnu un ģimeņu labā! Paldies par to, ka runājat un atklājat, kāda ir jūsu ikdiena! 

Foto no Guntas Ķilkutes personīgā arhīva.

1 komentārs:

  1. Paldies Jums par jūsu darbu,dvēseles skaistumu un nesavtību! Augstāk stāvošie, aizdomajieties!

    AtbildētDzēst