Iekļaujošā izglītība no īpašā bērna mammas un pedagoģes skatu punkta - Piesaiste

Breaking

Home Top Ad

ceturtdiena, 2019. gada 5. decembris

Iekļaujošā izglītība no īpašā bērna mammas un pedagoģes skatu punkta


2. decembrī Saeimā noritēja ikgadējā konference, kas veltīta Starptautiskajai dienai cilvēkiem ar invaliditāti. Konferencē tika runāts par iekļaujošo izglītību jeb bērna ar īpašām vajadzībām tiesībām iegūt kvalitatīvu izglītību tāpat kā citiem - izvēlētajā, tuvākajā izglītības iestādē, nevis specializētajās skolās.



Konferencē uzstājās arī Anete Bendika – īpašo vajadzību bērna mamma, kura arīdzan ir pirmsskolas izglītības pedagogs. 

Skaties un klausies Anetes runu video formātā, vai arī lasi zemāk! 




--------------------------- 


Kur un kā rodas pedagogs? 



“Viņš ir tāds pats cilvēks, kā mēs visi. Viņam arī bija bērnība, viņš gāja bērnudārzā. Es gāju tipiskā bērnudārzā, kur es nesatiku nevienu bērnu ar īpašām vajadzībām. Es mācījos skolā, labā Rīgas centra skolā, kur es nesatiku nevienu bērnu ar īpašām vajadzībām. Tāpat – arī 6. vidusskolā es nesatiku nevienu bērnu, jaunieti ar īpašām vajadzībām. Es apmeklēju mūzikas skolu, es apmeklēju dažādus interešu pulciņus, kuros es nesatiku nevienu bērnu ar īpašām vajadzībām. Var drusku saprast uz kurieni es virzos… 

Tad es iestājos augstskolā, mācījos par pirmsskolas izglītības iestādes pedagogu, bet arī tur, starp kursa biedriem, loģiski es arī neredzēju nevienu cilvēku ar īpašām vajadzībām. Mēs mācījāmies, kā sniegt bērnam visu labāko šajos agrīnajos bērnības gados. No speciālās pedagoģijas mums bija viens kurss. Kurā es, manuprāt, rakstīju darbu par reitterapiju. Tad es redzēju video, kur vecāki paši strādāja ar Domana metodi, paši ar bērnu. Un atceros, kā rīkoties epilepsijas gadījumā. Tas ir arī viss. 

Ne tādēļ, ka man būtu slikta atmiņa. Tas kurss bija ļoti, ļoti vājš. Ļoti vispārīgs ar ļoti iztrūkstošo metodisko atbalstu. Vēlāk, dodoties praksē, kāds pārsteigums – mēs nesatikām nevienu bērnu ar īpašām vajadzībām. Ne mēs devāmies uz speciālām izglītības iestādēm, ne kādā citā veidā mēs neguvām priekšstatu par realitāti šajā jautājumā. 

Iekļaujošā izglītība privātajā bērnudārzā 

Bet, ja tev paveicas, un tu satiec domu biedrus, sāc strādāt privātā izglītības iestādē… Es strādāju privātā bērnudārzā, kur tā vīzija tur strādājošajiem pedagogiem ir, ka iekļaujošajai izglītībai vajadzētu būt realizētai praksē. Tad nu pedagogi ar tādu bāzi, kāda nu viņiem ir, ļoti cenšas to paveikt un sastopas ar virkni problēmu. No kurām es gribētu teikt, ka lielākā problēma ir arī jūsu minētā – attieksme. Jo cīnoties, lai bērns varētu mācīties, saskaras ar grūtībām piesaistīt asistentu. 

Privātās iestādes vadītāja nav slēpusi to, ka bieži saskaras no saviem kolēģiem un institūcijām, kurām vajadzētu sniegt atbalstu, ar attieksmi – kam tev to vispār vajag, ko tu te ņemies, tas ir privāts bērnudārzs, tā taču galu galā ir tava reputācija! Tāpat šajā bērnudārzā nonāk bērni, ar stāstu, kur viņi jau ir sūtīti, kur tiek ieteikta speciālā izglītības iestāde kā galvenā prioritāte. Visādā veidā tiek norādīts, ka tipiskā izglītības iestādē viņam nav vietas. Pēdējais gadījums – tas bija bērns ar cukura diabētu. 

Šajā gadījumā pedagogi tikai ar savu pārliecību, ka iekļaujošajai izglītībai vajadzētu būt, cenšas lāpīt atbalsta un resursu trūkumu, izglītības trūkumu. [...] Cenšas konsultēties ar kolēģiem, kuri domā līdzīgi. Cenšas izglītot vecākus un informēt par to. Jo bieži vien ir arī atskan no vecākiem, jautājums, kādēļ šāds bērns mācas privātajā bērnudārzā, vai tad viņam nav vieta kaut kur citur?  Viss liecina par mūsu kopējo sabiedrības attieksmi, kas ir ļoti, ļoti būtiska šajos jautājumos. 

Protams, asistentu trūkums ir ļoti būtisks. Es kā pedagogs varu teikt, tu nevari sadalīties uz divām daļām. Jo mēs vēlamies, lai bērns iegūst to, ko viņam vajag. Mēs negribam iekļaujošo izglītību realizēt ķeksīša dēļ. 30 bērnu klasē ieliekot bērnu ar īpašām vajadzībām bez asistenta, mēs tiekam pie pedagoga, kurš saka, ka iekļaujošā izglītība nav realizējama. Un viņam ir absolūta taisnība. Bet, ja šajā gadījumā visu var atrisināt asistents, vai reāls atbalsts… Viņš nespēj sniegt individuālu uzmanību un nespēj atrisināt viens pats šīs lietas. 

Kad tiek liegts rakstīt bakalaura darbu par iekļaujošo izglītību 

Bet tas ir par pedagoga ceļu uz iekļaujošo izglītību. Es runāju ar vienu, manā laikā beigušu skolotāju, par augstskolā esošo attieksmi. Viņas interese bija rakstīt bakalauru par iekļaujošo izglītību. Bakalaura darbu nereti iesāk kursa darbi. Pirmos divus viņai vēl atļāva rakstīt, bet pēc tam notika kaut kas, ko es varētu vērtēt kā mobingu. Jo neviens nevēlējās vadīt šo bakalaura darbu, tika doti mājieni, ka viņa nekur neatradīs praktisku piemēru, jo iekļaujošā izglītība tā īsti neeksistē. Šī, manis minētā skolotāja 2015. gadā pabeidza augstskolu. Un līdzīgu nozaru pedagogi nesniedza atbalstu rakstīt šādu bakalaura darbu. Es varētu teikt, ka pa šiem gadiem viss ir mainījies, bet cik es te pataujāju apkārt, tā diemžēl nav… 

Kad pedagogs satiek īpašo vajadzību bērna vecāku 

Pedagogs satiek vecāku, kuram ir savs ceļš. Mans ir tieši tāds pats. Pirmo reizi ar īpašajām vajadzībām es saskāros mūzikas skolas koncertā, izbraukumā, kad uzstājāmies bērnu namā, kur bija koncentrēti bērni ar īpašām vajadzībām. Tā bija mana vienīgā saskare. Otra saskare bija, kad man piedzima bērns ar īpašām vajadzībām. 

Vecāks, kurš pilnīgi neko nezina par īpašām vajadzībām, kur nu vēl tādā personīgā līmenī iet cauri. Tas ir šoks, mēģinājumi pieņemt un saprast, kā dzīve virzīsies tālāk. 

Šoks ir arī tādēļ, […] ir tāda sajūta, ka mums visiem ir imunitāte pret invaliditāti. Tas attiecas uz cilvēkiem tur, kaut kur. Tas neattiecas uz mums, ir neaizskaramības sajūta un tu nesaproti, ka… arī es pati sapratu, ka tas attiecas uz pilnīgi visiem! 

Otrās šķiras pilsoņa statuss 

Tad tu cīnies… Pie visām personīgajā emocijām tu apzinies, kā ir iegūt otrās šķiras pilsoņa statusu […].Tu ļoti spēcīgi izjūti diskrimināciju. Ļoti spēcīgi izjūti to pēkšņo izmaiņu pret sevi. No tevis mēģina diezgan daudz kur tikt vaļā, kaut kur aizsūtīt tālāk. Tu nonāc tādā kā izolētībā un vientulībā. Šim agrīnajam periodam atbalsts nav nekāds. 

Mēs zinājām, ka mūsu bērnam kavējas attīstība, un es ļoti spilgti atceros, kā viņam tika uzstādīta diagnoze. Tā kā viņam ir ļoti reta diagnoze, tā tika uzstādīta citādāk, lai viņš vienkārši tiktu pie invaliditātes. Es ļoti spilgti atceros to brīdi, kad mums ārsts paskaidroja, ka mums ir jākārto invaliditāti, tā nu tas ir. […]Tas bija auksts decembra sākums, mēs aizgājām līdz mašīnai, iekāpām mašīnā, piesprādzējām bērnu, un abi ar vīru sēdējām aukstā, tīrā mašīnā. Un šī sajūta perfekti vizualizē, kā mēs jutāmies tālāk. Tev nomet šo bumbu, un tad cīnies, kā tu vari. 

Nolieguma periods 

Ļoti bieži vecāki ielīgst nolieguma periodā. Kas ir ļoti kaitīgs viņiem pašiem un ļoti kaitīgs bērnam. Ja šis periods ieilgst, tad šis bērns nesaņem vajadzīgo palīdzību. Kamēr tu esi mājās, kamēr esi savā burbulīti, tu vari vēl domāt, ka viss ir kaut kā pa vecam. Šajā gadījumā man ļoti palīdzēja citu vecāku atbalsts, manā gadījumā – viena mamma. Viņa atbrauca pie manis, sapurināja un deva man to, ko es nesaņēmu nekur citur - ko tev pa punktiem jādara. Es biju tāds dumiķītis, kas nezināja, ka jāiet uz sociālo dienestu, ka tur būtu kādas darīšanas. Pie tam, tajā brīdī tu esi arī tādā šoka stāvoklī, ka vajag pa soļiem kaut kādu atbalstu, arī psiholoģisku. Psiholoģisku atbalstu es guvu privātā nozarē. Sociālajā dienestā es biju 10 reizes, un tas bija nu ļoti nožēlojams pasākums, ko mēs izmantojām kopā ar vīru. Pēdējā reizē tas rezultējās tā, ka mēs teicām: “Labi, tad mēs šķiramies! Tāds ir mūsu lēmums. Savas grūtības mēs nevaram atrisināt, kas pārsvarā bija visu sakrājušos sāpju projicēšana vienam uz otru.” Tas rezultējās ar to, ka mums teica – labi, nu tad lai jums veicas! Čau, čau! 

Māka sarunāties ar īpašo vajadzību bērna vecākiem 

Mēs neesam šķīrušies, paši tikām ar šo galā. Tas tāds ieskats – caur kādu turbulenci iet cauri vecāks, kad pedagogs saskaras izglītības iestādē. Tad, kad vecāks nesaņem atbalstu, mani kolēģi ļoti bieži runā par to, ka ir grūti runāt ar šo īpašo vajadzību bērna vecāku. Viņš ir ieslīdzis nolieguma periodā. Par agrīno diagnostiku runājot, ļoti daudzi vecāki paši kad bērns rāda kādas pazīmes, ka bērns atšķiras no tipiskā bērna. Tādā gadījumā pedagogs arī kļūst par tādu kā atbalsta instrumentu vecākiem šo ceļu ejot. Arī tas viņam nebūtu vienpersoniski jādara, jo tā tāda situācijas lāpīšana. 

Vides pieejamība kādā izglītības iestādē 

Tāpat iztrūkst informācija, kā šos vecākus atbalstīt. Nemaz nerunāsim par vides pieejamības iztrūkumu un tādām lietām. Nesen Rīgā ciemojos kādas skolas jaunajās telpās, kur man liekas perfekti parādījās, kā mēs tomēr šķirojam bērnus. Tajā skolā ir nodrošināta vides pieejamība, skola ir ļoti prestiža, un es atļāvos uzdot jautājumu, uz kuru es jau ļoti skaidri zināju atbildi – vai jūsu skolā mācās kāds bērns ar kustību jautājumiem? Miniet trīs reizes, kāda bija atbilde. Vai jaunais, skaistais lifts tiek izmantots? Nē, nē! Un es, protams, tajā brīdī biju citos darba apstākļos, negribēju izvērst diskusiju par to, kad tad ir plānots šajā vidusskolā nonākt kādam bērnam ar kustību traucējumiem, kā viņš tur tikt uzņemts, un vai viņš tur tomēr tiktu uzņemts. Skaidrs ir, ka šī skola ļoti uztraucas par savu reitingu. 

Veiksmes stāsti 

Par spīti visam sabiedrību pāršalc veiksmes stāsti. Mēs dzirdam par neredzīgām jaunietēm, kuras absolvē augstskolu, par cilvēku, kurš aizbrauc uz ārzemēm un sasniedz. Mēs ļoti priecājamies par šiem veiksmes stāstiem. Bet man ļoti nepatīk šis naratīvs, kādēļ šie veiksmes stāsti notiek par spīti visam? Par spīti visam šis cilvēk ieguva izglītību. Par spīti visam šim cilvēkam ir darbs. Par spīti visam, šis cilvēks gūst atzinību gūst no sabiedrības. Par spīti visam! Vai tad tas nav kaut kas, kas viņam pienāktos? Vai tad mums visiem nav tiesības uz izglītību? 

Kādēļ ir izdevīgi atbalstīt īpašo vajadzību bērnu ģimenes? 

Tādēļ noslēgumā vēlos apkopot, kādēļ mums kā sabiedrībai ir izdevīgi atbalstīt ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. Un vispār atbalstīt cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Jo naratīvs ir tāds, ka mēs esam tādā kā lūdzēja lomā. Tad pārējā sabiedrība uzņemas tādu kā ļoti lielas labdarības lomu, mūs atbalstot. Bet visai sabiedrībai ir izdevīgi, ka vecāki atgriežas darba tirgū, strādā savā profesijā un maksā nodokļus. […] Sabiedrībai izdevīgi ir, ka vecāki neizdeg, jo saņem atbalstu, asistentu. Viņam [vecākam] ir sava dzīve gan darba jomā, gan arī kādā hobiju līmenī. Lai viņš nenonāk līdz lēmumam savu bērnu ievietot savu bērnu valsts institūcijā, ko valstij atkal ir jāuztur. Atkal tāds izdevīgumiņš. Tāpat mūsu sabiedrība ir ieinteresēta attīstīt katra bērna potenciālu maksimālajā līmenī. Darīt visu, lai bērns sasniedz maksimālu patstāvību un atbalstīt viņa dzīvi. 

Riteni nav jāizgudro divreiz 

Runājot par jauniešiem ar īpašām vajadzībām, kas sasniedz 18 g.v., ko Amerikā sauc par “krišanu no klints”… Mūsu gadījumā tā krišana ir pavisam dramatiska, jo pie tā nav gandrīz vispār nekā, kas veicinātu patstāvīgas dzīves dzīvošanu gan no vecāku puses, gan no jauniešu puses, kam ir šīs īpašās vajadzības. Labās ziņas ir tās, ka mums ir daudz kur ņemt piemēru. Jau pieminētās Ziemeļvalstis. Mums nav jāizgudro riteni no jauna. Mēs arī redzam cauri gadiem. Mēs nevaram aizlekt uz Norvēģijas līmeni nākamgad, bet mēs varam redzēt soļus, kam viņi ir gājuši cauri. Un mēs varam redzēt, lietas, ko viņi izmēģinot viskautko, un daudz ko atzinuši par labu esam. 

Piemēram Norvēģijas gadījums viņu galvenā atziņa, cauri dažādām lietām ejot, ir individualizācija. Vislabāko pakalpojuma kvalitāti var sasniegt tur, kur ir atstātas maksimālai plašākas iespējas individuālajai pieejai. Līdz ar to, tas attiecas arī uz asistentu jautājumu, kur piedāvājot jaunus risinājumus, visu laiku saskaras ar vecāku un iesaistīto pretreakciju. Tādēļ, ka individualizācijas iespējas tiek mazinātas. Nevar viens mītisks zvērs - asistents nosegt visas jomas! Izglītību, aprūpi, pavadoni. Viņš nevar būt “viss” par 2.20 euro stundā bez sociālajām garantijām un bez apmācībām. Atsaucoties uz to, ko teica Viņķeles kundze, ka visu uzreiz nevar panākt, es tam ļoti piekrītu. Es pēc dabas esmu ļoti pacietīgs cilvēks, es varu ļoti labi paciesties, ja redzam, ka ir virzība. Ja nākamgad pirmie 10, 20, 30 profesionālie asistenti – aprūpētāji absolvētu valsts apmaksātu mācību kursu, kuri drīkstētu pretendēt uz lielāku cilvēka cienīgu atalgojumu. Redzot, ka tiek veikti kaut kādi pirmie soļi… Iekļaujošajai izglītībai arī šī ļoti svarīgā profesija attīstītos. Šobrīd šo dara entuziastu bariņš, ģimenes un ģimenēm pietuvināti cilvēki. 

Es gribu teikt, ka esmu “Spina bifida” [Latvijas spina bifida un hidrocefālijas] biedrībā, kas nav [diagnoze] manam bērnam, kas nav svarīgi, jo mēs cīnāmies nevis par diagnožu atšķirībām, bet par kopīgiem jautājumiem, kas ir arī iekļaujošā izglītība. 

Vispirms - sabiedrības attieksme

Es domāju, ka sabiedrības attieksme un griba darīt lietas citādāk ir pats, pats galvenais. Sabiedrība ir nevis mītiski cilvēki “tur ārā”, bet ir arī pilnīgi visi šeit klātesošie. […] pašos pamatos mēs varam slēpties aiz finansējumiem un citādām sarežģītībām, bet pamatā es redzu attieksmi – kam tev to vajag, vai tad jums nav speciālās skolas, ko tu tur ņemies? Līdz pat personīgiem komentāriem, ka es pārāk labi izskatos priekš īpašo vajadzību bērna māmiņas. Jo redziet, jāprotas taču savu lomu. Proties taču nest nabaga norakstītā cilvēka lomu. Un es gribētu teikt, ka 2020. gadam tuvojoties, laikā, kad mēs varam atbloķēt savu telefonu ar pirkstu nospiedumu, ir pēdējais laiks ļoti, ļoti progresēt šajos jautājumos. Lai man un jums visiem nav jāpiedzīvo kaunpilnas situācijas, kad draugi un kolēģi no citām Eiropas valstīm prasa – kur mācās tavs bērns, vai kur ir cilvēki uz ielām ar īpašām vajadzībām? Vai – kur jūs te, Latvijā viņus turat? Viņiem jūsu atbilde liksies kā joks! Bet joks nav atbildē. Lai tad, kad slavens komiķis atbraucis uz Latviju, savā stand – up, kurā ir daļa par īpašām vajadzībām, daļa nesmejas… Viņš pajautā cilvēkiem – ko ta’, jums te nav cilvēku ar īpašām vajadzībām? Un zālē atskan – nav! Un viņš prasa – ko tad jūs ar viņiem darāt? Un no zāles atskan – sparta! Kas ir no filmas par to, ka cilvēkus Spartā, kas atšķīrās no vidējā, meta nost no klints. 

Tas tāds neliels ieskats, ka sabiedrības attieksme ir kaut kas ar ko ir ļoti, ļoti jāstrādā. Un sabiedrība esam mēs visi – pedagogi, šeit atbildīgie, vecāki. Un sabiedrības attieksme ir pats, pats galvenais, lai iekļaujošo izglītību padarītu par realitāti. Nevis tikai likumā noteiktu normu, ko īsteno tikai sauja entuziastu, kas iet pret straumi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru