Šo jāizlasa katram Latvijas iedzīvotājam! Pievienojies! - Piesaiste

Breaking

Home Top Ad

sestdiena, 2019. gada 25. maijs

Šo jāizlasa katram Latvijas iedzīvotājam! Pievienojies!


30. maijā, plkst. 16.00 Vērmanes dārzā sāksies saiets “Vienaldzība ir piekrišana”, kurā bērnu tiesību aizstāvji iestāsies par bērnu tiesību realizāciju. Amatpersonas, “Sistēmas bērni”, audžuvecāki, “īpašo” bērnu vecāki uzrunās sabiedrību, valdību, pašvaldības un citus atbildīgos bērnu tiesību aizsardzības jomā.
Tiks runāts par izglītības un medicīnas pakalpojumu pieejamības jautājumiem, preventīvā darba kvalitāti, pakalpojumiem “īpašo” bērnu ģimenēm, no sabiedrības izstumtajiem “sistēmas bērniem”, “mūžīgajiem bērniem”, kā arī problēmām, ar kurām saskaras pilngadību sasniegušie “institūciju bērni”.

Plkst. 18.00, uzreiz pēc saieta, notiks gājiens no Vērmanes dārza līdz Krastmalai, kur pie Akmens tilta Daugavā tiks mesti ziedi par piemiņu salauztajām dzīvēm un likteņiem. Aicinām mums piebiedroties visus interesentus.

Dalību pasākumā ir apstiprinājis tiesībsargs Juris Jansons, “īpašo” bērnu mammas Jolanta Kalniņa, Evija Rācene un Ilze Sokolovska, “sistēmas bērns” Karīna Pētersone un reperis Deniss, Valsts sociālās aprūpes centra “Rīga” filiāles “Rīga” vadītāja Ilze Dzene, audžumammas Elīna Bataraga un Ārija Martukāne.

Ne vien Valsts kontroles ziņojums, bet arī skaudrie dzīvesstāsti, kas ik pa laikam nonāk vai pat nenonāk sabiedrības redzeslokā, liecina, ka situācija bērnu tiesību aizstāvības jomā ir nepieļaujama un to ir steidzami jālabo. Ir jāpanāk lielas pārmaiņas jau tagad, jo mūsu amatpersonas pieņem bezatbildīgus lēmumus. Mums ir jāpanāk daudz lielākas iespējas, jārealizē patieso potenciālu bērnu tiesību realizācijā.

Saiets ir tikai sākums tam, ko bērnu tiesību aizstāvji vēlas panākt. Pašlaik ir ļoti daudz jautājumu, kuri nav sakārtoti, lai gan tas reizēm prasa minimālus resursus. Pēc saieta tiks uzsāktas sarunas ar atbildīgajām valsts institūcijām, pieprasot ieviest nepieciešamās pārmaiņas. Ja bērnu tiesību aizstāvji netiks sadzirdēti, tiks pieprasīta atbildīgo amatpersonu atkāpšanās.

Esam apkopojuši tikai dažus no jautājumiem, kuros varam saskatīt bērnu tiesību pārkāpšanu. Pēc saieta tiks publiskota arī detalizētāka informācija, konkrēti norādījumi par nepieciešamajām izmaiņām.


Izglītības pieejamība

Ikvienam bērnam ir tiesības mācīties viņam tuvākajā izglītības iestādē, izjūtot vienlīdzīgu attieksmi. Vēl aizvien bērnus ar īpašām vajadzībām, ar mācību traucējumiem, uzvedības traucējumiem cenšas “nostumt” uz internātskolām, nošķirt no ģimenes un sabiedrības. Mūsu valsts pedagogi nav gatavi strādāt ar “citādajiem” bērniem, tomēr tas ir valsts uzdevums – īpaši parūpēties par bērniem, kuriem ir nepieciešams īpašs atbalsts. Ir vajadzīga jauna pieeja izglītības sistēmai, ir nepieciešams pilnveidot pedagogu sagatavošanas izglītības programmas. Ir jāpārtrauc skolu prestižu mērīt pēc vidējā skolēnu vērtējuma kvalifikācijas eksāmenos. Ir jāizmanto citas mērauklas: cik skola ir atvērta “citādajiem” bērniem, cik tā ir pieejama, cik atbalstoša, daudzveidīga u.c. Iekļaujošajai izglītībai ir jākļūst par valsts standartu!

Medicīnas pakalpojumu pieejamība

Ik pa laikam medijos lasām, ka trūkst dažādu medicīnas speciālistu. Mūsu valsts bērniem ir vajadzīgi profesionāli medicīnas speciālisti, ir jāstrādā pie kvalitātes standartiem. Speciālisti, pēc daudzu ģimeņu novērojumiem, ir. Taču viņu darba kvalitāte bieži vien ir apšaubāma. Piemēram, nedrīkst būt tā, ka viens ģimenes ārsts veic jaundzimušā uzraudzību, atbilstoši likumā noteiktajam, bet cits – nē, un tādējādi netiek savlaicīgi konstatētas bērnu veselības problēmas, uzraugošās institūcijas netiek savlaicīgi informētas par bērniem, kuri dzīvo nelabvēlīgos apstākļos. Kādēļ neviens par to neuzņemas atbildību?


Runājot par medicīnu, rodas jautājums, kāpēc “sistēmas” bērniem medicīnas pakalpojumi tiek sniegti zemākā kvalitātē, nekā tiem, kuri aug ģimenēs? Ir speciālisti, kuri “sistēmas bērniem” izraksta medikamentus absolūti nepieņemamās devās. Nenotiek savlaicīga problēmas diagnostika, ārstēšana nenotiek tādā kvalitātē, kā potenciāli varētu.


“Sistēmas bērni” vēl aizvien ir tikai “tie” bērni

“Sistēmas bērnu” jautājumi vēl arvien ne tuvu nav sakārtoti. Valsts šim jautājumam ir veltījusi lielas naudas summas, sabiedrība ir bijusi dāsna ziedojumos, un ir ātri “saražotas” “uzņemošās” ģimenes, daudzās no tām bērni nav uzņemti.


Bērnu nami turpina savu darbību, bet paralēli tiek veidotas jaunas institucionālās formas. Piemēram, internātskolas, diennakts pirmsskolas izglītības iestādes, atbalsta centri u.c. Bērnu dzīves tiek grautas katru dienu. Gan valstiskā, gan sabiedriskā līmenī bērns vēl joprojām neatrodas centrā.


Vēl arvien nav izveidota solītā vienotā informācijas sistēma bērna ātrākai nokļūšanai audžuģimenēs.


Pakalpojumi “īpašo” bērnu ģimenēm


Audzināt bērnu ar īpašām vajadzībām ir sarežģīts uzdevums. Viegli nav nedz vecākiem, kuri audzina bērnus ar vieglu garīgo atpalicību, nedz bērnu ar funkcionāliem traucējumiem vai dziļu garīgo atpalicību. Attiecīgi, kad bērns minimāli vai nemaz nekontaktējas ar ārpasauli, ar viņu par kaut ko vienoties ir ārkārtīgi grūti vai pat neiespējami. Šādiem vecākiem ir jānodrošina iespēju saņemt tādu pakalpojumu klāstu, kas ļautu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un neapsvērt iespēju nodot savu bērnu valsts aprūpē. Vairākas ģimenes ir izvēlējušās lūgt valstij nevis naudu, bet pakalpojumu. Piemēram, asistentus (kuru pašlaik trūkst, un to atbalsts ģimenēm tiks samazināts), dienas centrus ļoti smagi slimiem bērniem, kvalitatīvu “Atelpas brīdi”. Ja runājam par finansiālo pusi, tad jāpiebilst, ka Valsts sociālās aprūpes centriem par šiem bērniem maksā līdz 2000 eiro mēnesī, kamēr ģimenēm tie ir vien pāris simti eiro. Ir aktīvākas ģimenes, kuras, zinot savas tiesības, panāk lielāku atbalstu. Bet kādēļ tam ir jānotiek caur cīņu? Kādēļ ģimenēm ir jāapmāca sociālie darbinieki par bērnu un vecāku tiesībām?


“Mūžīgie bērni”: kādēļ viņu statuss visu laiku ir jāpierāda?

Vai mūžīgajiem bērniem ko maina pilngadības sasniegšana? 18. dzimšanas diena “īpašo” bērnu vecākiem un bērniem nav svētku diena. No valsts viedokļa bērns vairs nav bērns, bet gan rīcībspējīgs pieaugušais, līdz vecāks tiesā iesniedz prasību atņemt bērnam rīcībspēju. Tie ir vairāki mēneši bez pabalstiem. Tas ir neizprotams, ilgstošs tiesu process. Jo smagi slimiem, guļošiem, nespējīgiem reaģēt uz ārpasauli bērniem pēkšņi nevar notikt kardinālas pārmaiņas. Ir jāsaprot, ka “mūžīgie bērni” nekad nekļūs patstāvīgi.

Tā ir netaisnība pret šiem bērniem un viņu vecākiem. Šie procesi ir mokoši un pazemojoši. Ja šo jautājumu sakārtotu, daudziem vecākiem tas būtu liels atvieglojums, un arī ierēdņiem saruktu darba apjoms.


“Institūciju bērnu” pilngadība

Šis ir ļoti smags jautājums, jo “sistēmas bērni” nonāk uz ielas bez praktiskām zināšanām. Tas, kas mums šķiet tik pašsaprotami – kā ieslēgt plīti, piekarināt aizkarus, kur nopirkt otiņu, cik maksā maize, kā tērēt naudu, kur nopirkt e-talonu utt., – šiem bērniem ir kas absolūti jauns. Un viņiem nav tuvinieku, kuriem var uzdot jautājumus. Viņi ir vientuļi, dzīvojot līdzās tādiem pašiem jauniešiem. Tas bieži vien slikti beidzas. Atgriežoties pie bioloģiskajiem vecākiem (jo citur nav kur iet), kļūst atkarīgi, zog, nodarbojas ar prostitūciju utml.

Pašvaldībām būtu jāpiešķir šādiem bērniem dzīvesvieta. Bet ir pašvaldības, kuras dara visu iespējamo, lai izvairītos no atbildības. Bērni saņem pāris simtus eiro, lai iekārtotos dzīvē. Jaunietim, kuram tā ir kosmiska summa, kuram nav izpratnes par finanšu plūsmas regulēšanu, naudas līdzekļi “izkūp” dažu dienu laikā. Pēc tam ir pabalsts – 64 eiro mēnesī. Jā, protams, viņi teorētiski var strādāt. Taču lielākā daļa 18 gadu vecumā vēl mācās vidusskolā, ko ir praktiski neiespējami apvienot ar algotu darbu. Un ja nu bērnam ir vēlme mācīties augstskolā? Vai tas maz ir iespējams?

Pilngadību sasniedzot, šie jaunieši vienkārši krīt bezdenī. Nav iespējas pacelties, rast idejas un spēku, lai kaut ko uzlabotu un darītu. Šos bērnus sagaida smagas depresijas, pašnāvības mēģinājumi, atkarību iegūšana.

Mūsu bērniem pāri nodarītais nekad neaizmirsīsies. Bērni ar šo sistēmas spiedogu dzīvo visu mūžu. Viņi cīnās ar savu neziņu, neizpratni un nemācēšanu, jo sistēma nesagatavo bērnus patstāvīgai dzīvei.


Preventīvā darba neesamība

Ģimenes valsts politikas pamatnostādnēs, kas bija spēkā no 2011. līdz 2017. gadam (pašlaik tādu nav), preventīvais darbs ar ģimenēm, kurām nepieciešams atbalsts. Tur noteikts, ka ir jāsniedz atbalsts ģimenes saglabāšanai divās kategorijās: 1. Ģimene un laulība; 2. Vardarbība. Vai tad atbalsts nav nepieciešams ikvienai ģimenei, kura ir nonākusi krīzes situācijā vai kādās grūtībās? Sabiedrībā valda aizspriedums, kas atspoguļojas mūsu valdības lēmumos: preventīvajam darbam nav rezultātu, ģimenes nav glābjamas. Reizēm tik tiešām nav, bet ir ļoti daudz lielisku piemēru tam, kā izdodas saglabāt ģimeni. Tomēr, lai ko glābtu, ir nepieciešams uzsākt darbu ar ģimenēm, pirms tās kļūst par smaga sociālā riska ģimenēm. Preventīvais darbs ir arī bērnu neievietošana bērnu namos. Citādāk bērns iemācās to, ka nākotnē par viņu atvasi rūpēsies kāds cits un ka tā ir norma.

Preventīvā darba pamatā ir jābūt sadarbībai starp ģimeni, skolu, ģimenes ārstu, sociālo dienestu, bāriņtiesu. Vispirms ir laicīgi jāpamana problēmu, to ir jāidentificē, un jāizstrādā metodes, kā rast risinājumu. Pašlaik amatpersonu vienaldzības rezultātā tiek sodīts bērns.

1 komentārs:

  1. Śàdu vajadzètu noorganizèt Liepájà.
    Labràt piedalìtos.Bet źèl kad netieku.

    AtbildētDzēst